1 / 27

Ekonomikas augsmes problēma un tās iespējamie risinājumi

Ekonomikas augsmes problēma un tās iespējamie risinājumi. Ivars Brīvers, Banku augstskolas profesors, Ventspils Augstskolas asociētais profesors, Latvijas Ekonomistu asociācijas Valdes priekšsēdētājs. Ekonomikas izaugsme un globalizācija

hyunshik
Download Presentation

Ekonomikas augsmes problēma un tās iespējamie risinājumi

An Image/Link below is provided (as is) to download presentation Download Policy: Content on the Website is provided to you AS IS for your information and personal use and may not be sold / licensed / shared on other websites without getting consent from its author. Content is provided to you AS IS for your information and personal use only. Download presentation by click this link. While downloading, if for some reason you are not able to download a presentation, the publisher may have deleted the file from their server. During download, if you can't get a presentation, the file might be deleted by the publisher.

E N D

Presentation Transcript


  1. Ekonomikas augsmes problēma un tās iespējamie risinājumi Ivars Brīvers, Banku augstskolas profesors, Ventspils Augstskolas asociētais profesors, Latvijas Ekonomistu asociācijas Valdes priekšsēdētājs

  2. Ekonomikas izaugsme un globalizācija Biznesa interešu prioritāte, kāda ir šobrīd Latvijā, saistās ar: brīvu darba un kapitāla resursu kustību, virzību uz strauju ekonomikas izaugsmi, globalizāciju, Latvijas pārvēršanos par Eiropas provinci, latviešu tautas “izšķīšanu” kopējā Eiropas tautu katlā, latviešu valodas un kultūras pārvēršanos par muzeja eksponātu, ārvalstnieku interešu prioritāti pār Latvijas iedzīvotāju interesēm. Stacionāra stāvokļa ekonomika un autarķija Nacionālo interešu prioritāte, kas šobrīd Latvijā tiek apkarota, saistās ar: ierobežotu darba un kapitāla resursu kustību, virzību uz stacionāra stāvokļa ekonomiku, antiglobalizāciju, Latvijas un latviešu tautas saglabāšanu un attīstību, Latvijas iedzīvotāju interešu prioritāti pār ārvalstnieku interesēm. No nāciju izdzīvošanas viedokļa gan globalizācija, gan ekonomikas izaugsme ir nāvējošas

  3. Vides (ne tikai ekoloģiskā izpratnē) degradācija Morāles degradācija (tikumi jeb “institūti”, kas ir veidojušies noteiktā vidē, nevar būt universāli) Tirgus mehānisms ir bojāts (spekulatīvās ekonomikas dominēšana pār reālo ekonomiku, darba prestiža zudums) Izaugsme nekad nav ilgtspējīga

  4. Kāda ekonomika ir ilgtspējīga? Katrai tautai ir jābūt spējīgai attīstīties saviem spēkiem, bez palīdzības no ārienes. Visi dzīvībai svarīgie produkti iespēju robežās ir jāražo pašu valstī. Tikai tāda valsts spēs būt patiesi neatkarīga. Jebkura valsts, kuras ekonomika ir atkarīga no citām valstīm, ir ne vien pakļauta krīzēm, bet arī var kļūt par dažāda veida izspiešanas upuri. Un otrādi – patiesi neatkarīgas valstis var veidot veselīgas tirdzniecības attiecības ar citām valstīm, apmainot ražošanas pārpalikumus un specifiskus produktus, taču saglabājot ekonomisko neatkarību un nenonākot parādu jūgā. Tādā ekonomikā nav vietas starptautiskā kapitāla spekulācijām. Šāda ekonomika ir ļaunākais ienaidnieks lielajām starptautiskajām bankām, kuras spēj eksistēt tikai pateicoties kredītu izsniegšanai un procentu saņemšanai no tiem. Tāpēc tās, izmantojot savu milzīgo ietekmi uz valdībām, darīs visu, ieskaitot militāra spēka izmantošanu, lai nepieļautu šādu neatkarīgu ekonomiku veidošanos. Starptautiskā kapitāla vara, kas lielā mērā kontrolē masu saziņas līdzekļus, tīšuprāt sagroza faktus un preparē ziņas, izkropļo to jēgu un atklāti māna tautu. Tūkstoši kapitāla aģentu bez noguruma darbojas presē un politiskās partijās, un viņiem izdodas sajaukt prātus tā, ka brālis vairs nepazīst brāli. Šie cilvēki netaupa pūles, lai sarīdītu cilvēkus citu pret citu.

  5. Kāda ekonomika ir ilgtspējīga? Uz stacionāru stāvokli (dzīves veida biznesu, vietējo patēriņu) orientēta autarķiska ekonomika, kas nav atkarīga no starptautiskā kapitāla. Vai tāda ekonomika ir iespējama vienā atsevišķā nelielā valstī, kāda ir Latvija? – Baidos, ka nē. Ko darīt, lai nepadarītu neiespējamu tādas ekonomikas izveidošanu nākotnē? • Saglabāt tikumus (Veblena institūtus). • Neļaut izkropļot vērtības. • Pārveidot mūsu cilvēku domāšanu, atsakoties no iracionālā, mums svešā priekšstata par izaugsmi kā mērķi.

  6. Ekonomikas augsme ir vajadzīga nodarbinātībai. Tehnoloģiju attīstības un kapitāla pieauguma rezultātā ar to pašu darba resursu daudzumu radītais saimnieciskās darbības rezultāta apjoms gadu no gada palielinās. Ekonomikas augsme ir vajadzīga arī finanšu tirgiem, bez kuras tie nevar pastāvēt. Tai pat laikā ekonomikas augsmes radītais saimnieciskās darbības rezultāta apjoms vairs nerada reālu labklājības pieaugumu lielum lielākajai sabiedrības daļai. “Piektdaļa no pasaules iedzīvotājiem gūst tikai 2% no visiem ienākumiem. Kamēr bagātie kļūst bagātāki, vidusslāņa reālie ienākumi Rietumu valstīs nepalielinājās jau ilgi pirms recesijas.” 2009. gadā popularitāti iemantoja angļu profesora Tima Džeksona grāmata “Prosperity Without Growth?” Ekonomikas augsmes problēma

  7. Kāpēc vajag “radīt darba vietas?” “Kungs, vai tad tu nezini, ka bagātnieku greznība ir tā, kas ļauj mums, nabagiem, dzīvot? Jūsu izšķērdība mūs baro, un jūsu netikumi dod mums maizi. Grūti ir strādāt saimniekam, bet vēl grūtāk ir, ja nav saimnieka, kam strādāt.” OskarsVailds (no The Young King, 1891)

  8. Uzņēmumiem, kas ražo pirmās nepieciešamības preces, ir jābūt valsts īpašumā un ražošanas process ir jāplāno, ņemot vērā cilvēku vajadzības. Valsts uzņēmumi varēs ieviest jaunās tehnoloģijas, būdami efektīvāki, nekā privātie uzņēmumi. Valsts sektorā strādājošiem ir jābūt labāk motivētiem nekā privātajā sektorā, lai strādājošie ar augstāku kvalifikāciju izvēlētos strādāt valsts sektorā. Lai tā būtu, ir jāievieš darba dienests – vīriešiem no 17 līdz 27 gadiem, sievietēm no 15 līdz 22 gadiem. Visām šim personām līdz tam ir jāiegūst laba izglītība. Pēc darba dienesta viņiem ir jānodrošina laba pensija, precētiem pāriem pēc dienesta ir jāsaņem 0,25 ha zemes.

  9. Vai nav tā, ka ekonomikas izaugsmes problēmai ir vienkāršs risinājums? Thomas More, Utopia, 1516 • cilvēki strādā sešas stundas dienā Robert Owen, The Book of the New Moral World, 1844 • cilvēki strādā četras stundas dienā John Maynard Keynes,Economic Possibilities for our Grandchildren, 1930 • cilvēki strādā trīs stundas dienā (piecpadsmit stundas nedēļā) Arī K.Baloža “Nākotnes valstī” minētais darba dienests runā par to pašu. Kāpēc tā nenotiek? Kāpēc pieaugot produktivitātei, kas ļauj radīt fiksētu produkcijas daudzumu ar aizvien mazāku darba izlietojumu, cilvēku kopējais darba izlietojums nesamazinās pat valstīs ar augstu dzīves līmeni?

  10. Karl Widerquist,The Economic Possibilities of Our Grandparents, 2003 Keinsa paredzējuma (ka cilvēki strādās tikai piecpadsmit stundas nedēļā) kļūda ir pieņēmumā, ka tehnoloģiju attīstība un kapitāla apjoma palielināšanās noteikti palielinās algas. Tā tas varētu būt, taču patiesībā izaugsmes labumi ir nonākuši pie kapitāla īpašniekiem un pie strādājošo augšējām aprindām, kuru darba grūtības pakāpe aizvien pieaug. (It might increase wages, but recently the benefits of growth have been concentrated on the owners of capital, and the upper end of the increasingly hardworking professional class.) Kas notiks, ja kapitāls kļūs tik ražīgs, ka spēs visu saražot bez darba līdzdalības? Darba algas tad būs nulle un strādājošiem nebūs citas iespējas izdzīvošanai, kā tikai kapitāla īpašnieku žēlastība.

  11. Tehnoloģiju attīstības problēma Galvenā iniciatīva par tehnoloģiskiem uzlabojumiem nāk no kapitāla un dabas resursu īpašniekiem, jo viņi ir vairāk spējīgi par tiem maksāt, nekā darba īpašnieki (strādājošie). Viņu interesēs ir saglabāt nemainīgu kapitāla – darba robežefektivitāšu proporciju (vai pat to palielināt) ražošanas (plašā nozīmē) procesā, jo citādi kapitāla apjomam palielinoties pie nemainīga darba resursu apjoma šī attiecība samazinātos. Vēl jo lielākā mērā to var attiecināt uz spekulatīvo ekonomiku. Plašā sabiedrībā tas tiek absurdi dēvēts: “ražot produkciju ar augstu pievienoto vērtību” – daudz pelnīt ar mazu darba patēriņu. Vēsturiskā pieredze rāda, ka lielum lielā daļa tehnoloģiju ir tādas, kas samazina nepieciešamību pēc darba resursiem, nevis kapitāla vai dabas resursiem. Ja resursu sadales princips ir “pēc ieguldītajiem resursiem”, tad tehnoloģiju attīstība noved pie tā, ka aizvien lielāka labumu daļa nonāk pie kapitāla un dabas resursu īpašniekiem, un aizvien mazāka – pie darba īpašniekiem (strādājošiem). Šādas problēmas nebūtu, ja sadales princips būtu “pēc padarītā darba”. Tad tehnoloģiju attīstība būtu vērsta galvenokārt uz dabas resursu samazināšanu.

  12. “Taču antikapitālisms ir strupceļš un tas ir vēl sliktāk.” (N.Sarkozī) Ekonomikas augsmes problēmai derētu Keinsa (Mora, Ovena, Baloža) darbā minētais atrisinājums, ja nebūtu privātā īpašuma (uz kapitāla precēm). Tāpēc nedrīkst ignorēt šādu ekonomisko sistēmu eksistences iespējamību politiskās konjunktūras apsvērumu dēļ.

  13. Kapitālisms un sociālisms Kapitālismā: • kapitāla preces ir privātīpašumā un indivīds gūst ienākumus vai nu ar kapitālu (ieskaitot dabas resursus), vai ar darbu; • cenas tiek noteiktas tirgū. Sociālismā: • kapitāla preces ir sabiedrības īpašums un indivīds gūst ienākumus tikai ar darbu; • cenas tiek noteiktas ne tikai tirgū. Vai var adekvāti noteikt cenas citādi, kā tikai tirgū? Socialist calculation debate – diskusija XX gadsimta garumā; secinājums cenas adekvāti var noteikt tikai tirgū. XXI gadsimta sākums liek apšaubīt šo secinājumu un atgriezties pie diskusijas.

  14. “Sociālisma nometnes” sabrukums parādīja tikai to, ka labs kapitālisms ir labāks par sliktu sociālismu. No tā neizriet, ka labs kapitālisms ir labāks par labu sociālismu. Piecdesmit Padomju Savienībā nodzīvotie gadi lielai latviešu tautas daļai ir radījuši priekšstatu par sociālismu kā latviešu tautai naidīgu ideoloģiju. To, ka tas tā nav, liecina vēsture - pirms 100 gadiem sociāldemokrātu partija bija vienīgais latviešu tautu vienojošais spēks. Neatkarīgas Latvijas ideju pirmais pieminēja sociāldemokrāts M.Valters. Latviešu tautas neapšaubāmie patrioti – Rainis un K.Balodis bija pārliecināti sociālisti. Sociālisms un latviešu tauta

  15. The best state for human nature is that in which, while no one is poor, no one desires to be richer, nor has any reason to fear being thrust back, by the efforts of others to push themselves forward. Stacionārs kapitāla un iedzīvotāju stāvoklis nenozīmē stacionāru cilvēka stāvokli. Šeit var būt lielākas iespējas kā jebkad visu veidu gara kultūrai, morālam un sabiedriskam progresam; lielākas iespējas Dzīves Mākslas pilnveidošanai, un daudz lielāka vēlme to pilnveidot,jo cilvēku prātus vairs nenodarbinās izdzīvošans māksla. Arī industriālās prasmes var tikt tikpat nopietni un sekmīgi pilnveidotas, ar to vienīgo atšķirību, ka tas kalpos nevis bagātības vairošanai, bet dos savu efektu izlietotā darba samazināšanai. Kļūdās tie, kuri uzskata savstarpēju cīņu par vietu zem saules par cilvēcisku būtņu normālu stāvokli; ka cīkstēšanās, grūstīšanās un kāpšana citiem uz kājām, kas ir pamatā eksistējošai sabiedrības dzīvei, ir visvairāk piemērotas cilvēku sabiedrībai. Tie ir raksturīgi simptomi tikai vienai industriālā progresa fāzei. Principles of Political Economy, 1848, Book IV, Chapter VI, “Of the Stationary State” Džons Stjuarts Mills John Stuart Mill (1806 - 1873) Vai sistēma var attīstīties bez augsmes?

  16. John Stuart Mill, Principles of Political Economy, 1848, Book IV, Chapter VI, “Of the Stationary State” Kenneth E. Boulding, The Economics Of The Coming Spaceship Earth, 1966 Ernest Schumacher, Small is Beautiful: Economics as if People Mattered, 1973 Michael Kinsley, Sustainable development: Prosperity without Growth, 1997 Herman E. Daly, A Catechism of Growth Fallacies. 1991 Herman E. Daly, A Steady-State Economy, 2008 Ivars Brīvers, The Roots of the Sustainable Development Concept in the Economic Thought of the XIXand XX Century, 2011 Steady-state economy

  17. Kenneth E. Boulding, The Economics Of The Coming Spaceship Earth, 1966 The closed earth of the future requires economic principles which are somewhat different from those of the open earth of the past. For the sake of picturesqueness, I am tempted to callthe open economy the "cowboy” economy, the cowboy being symbolic of the illimitable plains and also associated with reckless, exploitative, romantic, and violent behavior, which is characteristic of open societies. Tile closed economy of the future might similarly be called the "spaceman" economy, in which the earth has become a single spaceship, without unlimited reservoirs of anything, either for extraction or for pollution, and in which, therefore, man must find his place in a cyclical ecological system which is capable of continuous reproduction of material form even though it cannot escape having inputs of energy.

  18. Kenneth E. Boulding, The Economics Of The Coming Spaceship Earth, 1966 The difference between the two types of economy becomes most apparent in the attitude towards consumption. In the cowboy economy, consumption is regarded as a good thing and production likewise; and the success of the economy is measured by the amount of tile throughput from the "factors of production," a part of which, at any rate, is extracted from the reservoirs of raw materials and noneconomic objects, and another part of which is output into the reservoirs of pollution. … By contrast, in the spaceman economy, throughput is by no means a desideratum, and is indeed to be regarded as something to be minimized rather than maximized. The essential measure of the success of the economy is not production and consumption at all, but the nature, extent, quality, and complexity of the total capital stock, including in this the state of the human bodies and minds included in the system… This idea that both production and consumption are bad things rather than good things is very strange to economists, who have been obsessed with tile income-flow concepts to the exclusion, almost, of capital-stock concepts.

  19. Ernest Schumacher, Small is Beautiful: Economics as if People Mattered , 1973 I have talked about the religion of economics, the idol worship of material possessions, of consumption and the so-called standard of living, and the fateful propensity that rejoices in the fact that "what were luxuries to our fathers have become necessities for us." The answer is self-evident: greed and envy demand continuous and limitless economic growth of a material kind, without proper regard for conservation, and this type of growth cannot possibly fit into a finite environment. In small-scale enterprise, private ownership is natural, fruitful, and just. In large-scale enterprise, private ownership is a fiction for the purpose of enabling functionless owners to live parasitically on the labor of others. It is not only unjust but also an irrational element which distorts all relationships within the enterprise..

  20. How do we deal with poverty in the SSE? The simple answer is by redistribution - by limits to the range of permissible inequality, by a minimum income and a maximum income. Growth is more of the same stuff; development is the same amount of better stuff (or at least different stuff). The economy must conform to the rules of a steady state - seek qualitative development, but stop aggregate quantitative growth. GDP increase conflates these two very different things. We have lived for 200 years in a growth economy. That makes it hard to imagine what a steady-state economy (SSE) would be like, even though for most of our history mankind has lived in an economy in which annual growth was negligible. The growth economy is failing. The quantitative expansion of the economic subsystem increases environmental and social costs faster than production benefits, making us poorer not richer, at least in high consumption countries. And even new technology sometimes makes it worse. We do not bother to separate costs from benefits in our national accounts. Instead we lump them together as “activity” in the calculation of GDP. Herman E. Daly, A Steady-State Economy, 2008

  21. Herman E. Daly, A Steady-State Economy, 2008 Clearly the economy must conform to the rules of a steady state - seek qualitative development, but stop aggregate quantitative growth. GDP increase conflates these two very different things…. in fact so-called “economic” growth already has become uneconomic. The growth economy is failing… the quantitative expansion of the economic subsystem increases environmental and social costs faster than production benefits, making us poorer not richer, at least in highconsumption countries. And even new technology sometimes makes it worse. …steady-state economy is not a failed growth economy. An airplane is designed for forward motion. … It is not fruitful to conceive of a helicopter as an airplane that fails to move forward.

  22. Herman E. Daly, A Steady-State Economy, 2008 …we are no longer trying to provide massive incentives to stimulate (uneconomic) growth! Also, since we are not trying to stimulate aggregate growth, we no longer need to spend billions on advertising. Instead of treating advertising as a tax-deductible cost of production we should tax it heavily as a public nuisance. If economists really believe that the consumer is sovereign then she should be obeyed rather than manipulated, cajoled, badgered, and lied to. Free trade would not be feasible for a SSE… While there are certainly global gains from trade under absolute advantage there is no guarantee of mutual benefit. Some countries could lose.

  23. Herman E. Daly, A Steady-State Economy, 2008 … a more radical rethinking of how people earn income may be required. … A practical solution (in addition to slowing automation and off-shoring) may be to have wider participation in the ownership of businesses, so that individuals earn income through their share of the business instead of through fulltime employment. Could a SSE support the enormous superstructure of finance built around future growth expectations? Probably not, since interest rates and growth rates would be low. … Additionally the SSE could benefit from a move away from our fractional reserve banking system toward 100% reserve requirements. One hundred percent reserves would put our money supply back under the control of the government rather than the private banking sector. Money would be a true public utility, rather than the by-product of commercial lending and borrowing in pursuit of growth

  24. Kapitālisms, sociālisms un trešais ceļš Kapitālismā – pie kapitāla privātīpašuma un sadales principa pēc ieguldītajiem resursiem ekonomikas augsmes problēmai nav risinājuma. Sociālisms neveicina uzņēmību un saimniecisku rīcību. Trešais ceļš – ir jānodala nefinanšu kapitāls – kapitāla preces no finanšu kapitāla. Kapitāla preces ir privātīpašumā, uzņēmuma īpašnieks gūst ienākumus gan ar savu darbu, gan kapitālu. Finanšu kapitāls ir sabiedrības (valsts) īpašumā. Ar to gūtā peļņa nonāk valsts budžetā. Sekmīgie uzņēmēji, kuru gūtā peļņa ir pietiekami liela, lai veidotu finanšu uzkrājumus, to dara valsts bankās ar nelielu, bet droši fiksētu procentu likmi.

  25. Pie brīvas kapitāla kustības nav iespējama fiksēta procentu likme. Ja nav iespējama, tad iztiksim bez brīvas kapitāla kustības! (Visbriesmīgākā lieta, ko esmu šodien pateicis!) Priekš 70 gadiem cariskajā Krievijā valsts krājkases pieņēma naudu uz tekošā rēķina par 4%, izdodot savukārt īstiem kredīta ņēmējiem naudu uz ilggadēju kredītu par 5% – tirgotājiem vekseļu kredītu un preču ķīlu kredītu par 6%. Toreiz, absolūta cara Nikolaja I laikā Krievijā vēl nebija izgudrota mācība, ka bankas drīkst būt tikai privātu uzņēmēju – spekulantu rokās. Šāda mācība ņēma virsroku ap 1860. gadu ar tādiem panākumiem, ka krievu valdība likvidēja valsts krāj- un aizdevu kases un privātie baņķieri nu tūlīt kapitāla procentu uz drošām, pirmklasīgām namu un zemes īpašumu obligācijām sadzina uz 9-10%. Mums Latvijā sadibinātas 24 privātas bankas un simtām krājkasu, kuras pa lielum lielai daļai strādā ar Latvijas bankas, t. i. ar valsts naudu un cenšas pierādīt, ka tās, lūk, nemaz nevar pastāvēt, ja tās nedabū 4-5% peļņas tiesu (cara Nikolaja I laikā iztika ar 1% un vēl krievu valstij deva prāvu peļņu). Nevienam zemniekam nenāk prātā sev jautāt: vai tikai 90% no šīm starpkredīta iestādēm nav liekas?... Simtiem augsto starpprocentu interesenti zin zemnieku tūliņ pārliecināt, ka zinātnieks, kas apgalvo, ka valsts pati varētu aizdot naudu bez starpniekiem, ir „fantasts”, ka tā jau nemaz nevar. Zemnieks, nepazīdams finanšu vēsturi, tic interesentiem, jo tie taču „viņa ļaudis”, ļaudis, kas tam tuvu stāv, ar kuriem tam pastāvīgi darīšana… Kārlis Balodis, Latvijas saimniecība pie spējīgas un nespējīgas valdības, 1928.

  26. Noslēgums Pašreizējā pasaules ekonomikas kārtība nav ilgtspējīga un agrāk vai vēlāk tā sabruks. Pasaulē notiekošie procesi liecina, ka tas var notikt visai drīz. Starptautiskā finanšu kapitāla vara ir gatava saglabāt esošo kārtību par katru cenu. Tas var izdoties, izraisot globālu, postošu karu, kas savā ziņā būtu ekonomikas augsmes problēmas risinājums. Cits risinājums būtu trešā ceļa izvēle, kas prasa atteikties no dogmas par ekonomikas izaugsmi kā mērķi un labklājības pamatu. Lai tas notiktu, ir jānotiek būtiskām izmaiņām cilvēku domāšanā. “We will not be able to change our set ways if we do not change the way we measure and represent things, our criteria. That is not an issue only for the experts. It concerns us all.” N.Sarkozy, January 27, 2010. Masu saziņas līdzekļi, kurus kontrolē starptautiskā finanšu kapitāla vara, darīs visu, lai nepieļautu šādas izmaiņas cilvēku domāšanā. Kā tas notiek, mēs varam vērot gan Latvijā, gan visā pasaulē. Tomēr aizvien vairāk cilvēku sāk domāt un saprast lietu norisi. Arī atsevišķās valstīs pie varas reizēm izdodas nonākt cilvēkiem, kas lielākā vai mazākā mērā pretojas starptautiskā kapitāla diktātam. Šādas valstis tad tiek pakļautas bargai kritikai un ietekmēšanai, tai skaitā ar militāriem līdzekļiem.

  27. Ko darīt Latvijai? (Tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem piemīt patiesas patriotisma jūtas, un kuri nevēlas pārdot Latviju, lai par ietirgoto naudu atrastu sev dzīves vietu kur citur.) Neticu, ka Latvijas sabiedrība ir gatava tam, lai Latvija būtu trešā ceļa – ceļa uz jaunu ekonomikas kārtību priekšgalā. Ko darīt, lai nepadarītu neiespējamu tādas ekonomikas izveidošanu nākotnē? • Saglabāt tikumus (Veblena institūtus). • Neļaut izkropļot vērtības. • Pārveidot mūsu cilvēku domāšanu, atsakoties no iracionālā, mums svešā priekšstata par izaugsmi kā mērķi.

More Related