TU ESI LAIMĪGS, AK, ISRAEL !

1. TU ESI LAIMĪGS, AK, ISRAEL! 5. tēma 30. jūlijā, 2011

2. YESHÛRÛN “Pēdējo reiz Mozus nostājās tautas priekšā. Atkal Dieva Gars nolaidās pār viņu, un izmantojot viscildenākos un aizkustinošākos vārdus viņš izrunāja svētību pār katru cilti, noslēdzot ar svētību vārdiem pār visu tautu kopumā: “26Cits neviens Dievs nav stiprāks nekā Ješuruna Dievs, kas debesī sēž tev par palīgu un savā augstumā padebesīs. 27Tas mūžīgais Dievs (tev) ir par dzīvokli, un apakšā (valda) tie mūžības spēki, un Viņš to ienaidnieku izdzen no tavas priekšas, un saka: izdeldi. 28Israels tad dzīvos droši sevim; Jēkabs skatīsies uz vienu zemi, kur labības ir un vīna, un viņas debess pilēs ar rasu. 29labi tev, Israel, - kas ir tāds kā tu? Tu caur To Kungu atpestīta tauta, Viņš ir tava palīga bruņas un tavas uzvarēšanas zobens; tāpēc taviem ienaidniekiem neizdosies, bet tu staigāsi pa viņu augstumiem." (5. Mozus 33:26-29 ; 1877.g.t.)” E.G.W. (Patriarchs and Prophets, cp. 43, pg 504)

3. YESHÛRÛN Ješurun ir poētisks Israela tautas vārds. Tas nozīmē “taisns”; “taisnīgs”. Dievs ir Yeshûrûn; jeb “Dievs ir taisnīgs”. Viņš nosauca savu tauta tā tāpēc, ka vēlējās, lai Viņa tauta Viņam līdzinātos. Bet Dieva tauta ne vienmēr bija taisnīgi. “Bet raugi, to tikai es esmu atradis, ka Dievs to cilvēku ir taisnu radījis, bet tie dodās uz daudz gudrošanām.” (Salamana mācītājs 7: 29 ; 1877.g.t.) Šajā nedēļā mēs mācāmies, kas notiek, ja mēs pagodinām Dievu ar pēc sava prāta, ne tā, kā Dievs to vēlas. Dieva pagodināšanai vajadzētu būt saskaņā ar Dieva gribu, Viņa mūžīgo nemainību un Viņa nemainīgo dievišķo sirdi un raksturu

4. GODPRĀTĪGA PAGODINĀŠANA PĒC DIEVA KĀRTĪBAS Pēc Ārona un viņa dēlu iesvētīšanas cremonijas, tiem vajadzēja septiņas dienas sagatavošanās laiku. Tas bija laiks studijām, lūgšanām, meditācijai un Dievkalpošanas liturģijas iegaumēšanai, lai tie nepielaistu nekādu kļūdu tad, kad tiem būs jāizpilda to pienākumi. Tāda bija Dieva paredzētā un noteiktā kārtība. Pēc noteiktām septiņām dienām, Ārons un viņa dēli sāka upurēšanas rituālu izpildīšanu, kā Dievs Mozum bija pavēlējis (3. Mozus, 9: 10, 21)

5. GODPRĀTĪGAS PAGODINĀŠANAS SVĒTĪBAS “23Tad Mozus un Ārons gāja tās saiešanas teltī; pēc tie nāca ārā un svētīja tos ļaudis. Un tā Kunga godība parādījās visiem ļaudīm. 24Jo uguns izgāja no Tā Kunga un aprija uz tā altāra to dedzamu upuri un tos taukus; un visi ļaudis to redzēja un gavilēja un pakrita uz saviem vaigiem.” (3. Mozus 9: 23-24 ; 1877.g.t.) • Dievs parādīja tautai savu godību. • Uguns no Dieva pieņēma pienesto upuri. • Cilvēki slavēja Dievu un zemojās Viņa priekšā. Kad pagodināšana notiek saskaņā ar Dieva noteikto kārtību, tā tiek pieņemta no Dieva un sniedz pamudinājumu vēl vairāk pagodināt Dievu.

6. NEGODPRĀTĪGA PAGODINĀŠANA Dievs noteica, ka svētnīcā jāpienes vīraka smarža. Vīraka zāļu sastāvam vajadzēja tikt sagatavotam īpaši šim nolūkam (2. Mozus 30: 9, 30-34). Vīraka zāļu sastāvs un daudzums bija precīzi no Dieva noteikts. Vīraka aizdedzināšanai bija jāizmanto karstas altāra ogles (3. Mozus 16: 12) Saskaņā ar Bībeles aprakstu, Nadabsun Abihslietoja “nesvētu uguns avotu”. Kaut gan tie paklausīja vienā lietā, tie parādīja nepaklausību otrā. Kad runa iet pa paklausību Dievam, daļēja paklausība nav pieļaujama. Ārpus tā, viņi bija apreibinājušies ar vīnu, tāpēc tie neatšķīra svētu nonesvēta uguns (3. Mozus 10: 9-10)

7. “Dieva plāns bija mācīt tautai tuvoties Viņam ar godbijību un cieņu, un tikai Viņa īpaši noteiktā kārtībā. Viņam nebija pieņemama daļēja paklausība. Tas nebija pietiekami, ka gandrīz viss tika izdarīts tā, kā Viņš bija noteicis. Dievs izteica lāstu pār tiem, kas atkāpās no Viņa likumiem un nebija izšķīruši svētu no nesvēta. Viņš paziņo caur pravieti: “Vai tiem, kas to ļaunu saka labu esam un to labu ļaunu; kas to tumsību dara par gaismu un to gaismu par tumsību ... Vai tiem, kas gudri ir savās paša acīs un prātīgi pēc sava paša prāta ... Kas dāvanu dēļ taisno bezdievīgo un taisniem taisnību atrauj... Tie atmet tā Kunga Cebaot bauslību un nicina tos vārdus, ko runā Tas Svētais iekš Israēla.” (Jesajas 5:20-24 ; 1877.g.t.) E.G.W. (Patriarchs and Prophets, cp. 31, pg. 374-375) Lai neviens nemaldina pats sevi, ka daļēja Dieva bauslības ievērošana ir pilnīgi pietiekama, vai arī ka Dievs apmierināsies tikai ar daļu no tā, kas Viņam pienākas pilnībā.

8. DIEVA PAGODINĀŠANAS NEIEVĒROJOT NOTEIKTO KĀRTĪBU SEKAS “Tad uguns izgāja no tā Kunga un tos aprija, un tie nomira tā Kunga priekšā.” (3. Mozus 10: 2 ; 1877.g.t.) Dievs nav iecietīgs un tolerants pret grēku. Dieva uguns iznīcina grēku. Tie, kuri izvēlas paši savus ceļus un neseko Dieva norādījumiem – līdzīgi, kā minētie priesteri –vajadzēs piedzīvot Dieva dusmu uguns karstumu (Atkl. 20: 9) Tiem, kas patiesi pieņēmuši Kristus upuri un pazemīgi, dziļā paklausībā seko Viņam, nekad nevajadzēs bīties no Dieva grēku aprijošāsuguns, jo Jēzus tiem dāvā dzīvību.

9. PAREIZA ATTIEKSME PRET DIEVA PAGODINĀŠANU Pagodināšana ir daudz kas vairāk, kā fiziska darbība. Dieva tautai, Yeshûrûn, “taisnajiem”, vajadzētu Dievu pagodināt ar taisnu sirdi. Stāstā par Annu mēs atrodam pareizas attieksmes pagodinot Dievu piemēru. Viņa saprata, ka Dievam ir personīgas attiecības ar ikvienu, kas Viņam tuvojas un ka Viņš rūpējas un gādā par ikvienu; Viņš saprot mūs un ir gatavs mums palīdzēt. Anna pagodināja Dievu no dvēseles dziļumiem. Viņa nāca Dieva priekšā pilnīgi Tam nododoties.

10. Kā rezultāts tam bija Annas lūgšanas piepildījums, jo tā Dievu lūdzās ar taisnu sirdi . Patiesai Dieva pagodināšanai būtu jānāk no salauztas sirds, kas apzinās savu bezspēcību un pilnīgu atkarību no Dieva. “Radi iekš manis, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno iekš manim pastāvīgu garu.”(Psalms 51: 12 ; 1877.g.t.)

11. NEPAREIZA ATTIEKSME PRET DIEVA PAGODINĀŠANU “Bet Samuels sacīja: vai tad Tam Kungam gribās dedzamu upuru jeb citu upuru vairāk nekā paklausīšanas tā Kunga balsij? Raugi, paklausīšana ir labāka nekā upuris, un uzklausīšanās (ir labāka) nekā jēru tauki.” (1. Sam. 15: 22 ; 1877.g.t.) Saulam dotie norādījumi attiecībā uz amalekiešiem bija pilnīgi nepārprotami un skaidri: pilnīga iznīcināšana. Tomēr Sauls saudzēja ķēniņa dzīvību. Viņš arī izvēlējās labāko no iekarojuma upurēt Dievam, izrādot it kā godbijību. Kaut gan viņam šī ideja likās gana laba, tā tomēr bija pilnīga nepaklausība Dieva norādījumiem. Stūrgalvība, ietiepīga iešana pa paša ceļu, ir elku kalpība, jo mēs sevi, savas vēlmes un domas turam lielākā godā nekā Dievu. Kaut arī Sauls formāli sekoja kalpošanas kārtībai, viņa kalpošana netika Dieva pieņemta, jo viņa sirds patiesībā bija tālu prom no Dieva.

12. “18Jo Tev nemīl upuris, citādi es to gribētu dot, dedzams upuris Tev nepatīk. 19Tie Dieva upuri ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nesmādēsi.” (Ps. 51; 18-19 ; 1877.g.t.)