Kulturoloģija

1. Kulturoloģija 12.klase (2.nodarbība)

2. Baltu kultūras parādīšanās Latvijas teritorijā Latviešu tautas izcelsme ir saistīta ar indoeiropiešu pirmtautu, kuras sens atzars ir balti, kuru pēcteči ir latvieši un lietuvieši. Baltu saknes Latvijas teritorijā meklējamas vēlajā neolītā 2300. – 1500. g. p.m.ē. un saistās ar auklas keramikas un laivasveida akmens kaujas cirvju kultūru. Ciltis, kuras uzskata par baltu priekštečiem, gatavoja māla traukus ar auklas iespieduma rakstu un akmens cirvjus. Baltu ciltis 2. - 4. gs. sākumā

3. Senlatvieši • 3. gt. beigās p.m.ē. šīs ciltis sāka apdzīvot arī Latvijas teritoriju un mijiedarbībā ar vietējiem iedzīvotājiem izveidoja baltu kultūru. • Baltu tālāka sadalīšanās tautībās notika vēlāk. Ar baltiem Latvijas teritorijā parādījās pirmie mājlopi un kultūraugi. Par senajiem baltiem sauc latviešu, lietuviešu un prūšu senčus, kas dzīvoja pie Baltijas jūras galvenokārt tagadējā Latvijas un Lietuvas teritorijā. • Latvijas teritorijā dzīvoja austrumbalti (latgaļi) un rietumbalti (zemgaļi, kurši un sēļi). • Latviešu tauta veidojās 13. - 16. gs., saplūstot četrām baltu tautām: kuršiem, zemgaļiem, sēļiem, latgaļiem.

4. Kurši Kurši bija baltu cilšu grupas, kas 1. g.t. dzīvoja tagadējās Lietuvas ziemeļrietumu daļā un Latvijas rietumos. Kurši bija pazīstami kā jūrasbraucēji. To pamatnodarbošanās bija lauksaimniecība. Nozīmīga loma bija tirdzniecībai, pirātismam un zvejai. Kuršu teritorijas lielums dažādos laikos bija atšķirīgs. Ziemeļkurzeme sākotnēji bija maz apdzīvota. Galvenokārt tie apmetās Latvijas teritorijas dienvidrietumos un Lietuvas teritorijā ap Klaipēdu un Palangu. Baltu apmetnes Latvijas teritorijā 5. - 10.gs.

5. Zemgaļi Zemgaļi bija viena no tagadējo Latvijas dienviddaļu un Lietuvas ziemeļdaļu apdzīvojušām baltu tautām, kas vēlāk ieplūda latviešu un lietuviešu tautās. Apdzīvoja pamatā Lielupes, Mēmeles un Mūsas baseinu. Zemgaļu kultūras īpatnības konstatējamas arheoloģiskajos materiālos, kas attiecas uz 2. gs. 2. – 8. gs. zemgaļu kultūras reģions paplašinājās līdz pat Rietumvidzemei. Zemgaļu rotaslietas, darbarīki, ieroči.

6. Sēļi Sēļi sākotnēji bija rietumbaltu kultūras pārstāvji, bet vēlāk tie sajaucās ar latgaļu kultūru. Sēļi apdzīvoja mūsdienu Aizkraukles, Jēkabpils, Daugavpils rajonu teritorijas Daugavas kreisajā krastā Latvijā, kā arī Panevēžas un Utenas apriņķu ziemeļdaļu Lietuvā. Latvijas teritoriju, kuru apdzīvoja sēļi, dēvē dažādi: Augšzeme, Augškurzeme, Sēlija. Par sēļu kultūras uzplaukumu uzskatāms periods no 2. – 6. gs. Vēlajā dzelzs laikmetā to kultūra bija asimilējusies ar latgaļu kultūru. Tiek uzskatīts, ka sēļi dzīvojuši arī Daugavas labajā krastā – Oliņkalnā, Koknesē u.c.

7. Latgaļi Latgaļi bija austrumbaltiem etniski piederīga tautu grupa, kas apdzīvoja tagadējās Latgales teritoriju un Austrumvidzemi.Latgaļu ekonomiskajā dzīvē liela nozīme bija Daugavai, jo pa to gāja viens no galvenajiem Austrumeiropas tranzīta ceļiem, kas veda no „varjagiem uz grieķiem” (skandināvu vikingus, kuri 8. – 12. gs. nodarbojās gan ar tirdzniecību, gan ar laupīšanu, Krievzemē sauca par varjagiem, bet Rietumeiropā par normaņiem. To iecienīts ceļš bija no Krievzemes uz Bizantiju).Tā kā latgaļu un sēļu arheoloģiskais materiāls ir līdzīgs, arheologi lieto kopēju apzīmējumu latgaļu – sēļu kultūra. 6. – 7. gs. latgaļi aktīvi sāk paplašināt savas teritorijas. No 7. līdz 12. gs. latgaļi savus mirušos apglabāja gan uzkalniņu, gan līdzenajos kapulaukos.

8. Lībieši • Līvi jeb lībieši bija Baltijas somu tauta Latvijas teritorijā, kas runāja somugru grupas valodā. Lībiešu kultūras uzplaukuma periods bija 10 - 13.gs. • 9. - 13. gs. lībieši apdzīvoja Rīgas līča piekrasti, kā arī Kurzemes ziemeļdaļu, no kurienes tos pakāpeniski izspieda kurši. • Lībieši nodarbojās ar lauksaimniecību, zveju un tirdzniecību. • Lībieši Latvijas teritorijā nav bijuši lielā skaitā (13. gs. sākumā tagadējās Latvijas teritorijā lībieši bijuši aptuveni 20% no iedzīvotāju kopskaita). Pirmo lielo iznīcinošo triecienu lībieši saņēma 12. un 13. gadsimtā, kad Latvijas teritoriju iekaroja vācu krustneši. Viņi pakļāva gan lībiešus, gan viņu kaimiņus – baltu ciltis – latgaļus, sēļus, kuršus, zemgaļus. Vēsturisko apstākļu spiesti lībieši pamazām asimilējās ar latviešu ciltīm, kas konsolidējās par latviešu tautu.

9. Senlatvieši Latvijas teritorija ir apdzīvota jau kopš 9.gadu tūkstoša p.m.ē. Latviešu priekšteči ir baltu ciltis, kuras tagadējās Latvijas teritorijā dzīvoja 2.gadu tūkstotī p.m.ē. un no kurām vēlāk izveidojās kuršu, latgaļu, sēļu un zemgaļu tautas.

10. Latviešu tradicionālais apģērbs un tā darināšana

11. Apģērbs Pasaulē pirmās aužamās ierīces radās pirms 7-8 gadu tūkstošiem. Latvijā senākie zināmie saglabājušies audumi attiecas uz 2.-4.gs. Līdz 12.gs. Tos auda vertikālajos aužamajos stāvos, tad tos nomainīja horizontālie aužamie stāvi. Vertikālie aužamie stāvi Horizontālie aužamie stāvi

12. Apģērbs Tāpat kā mūsdienās, arī senajā apģērbā - starp ikdienas (darba) un svētku apģērbu kā arī starp vasaras un ziemas apģērbu ir vērojamas milzīgas atšķirības. Tā kā lielāko daļu informācijas par seno apģērbu, pētnieki ieguvuši, veicot arheoloģiskos izrakumus vēlā dzelzs laikmeta kapulaukos, arī apģērbs, par kuru mēs varam spriest, ir bēru (svētku) apģērbs, kurā nav ziemas apģērbam raksturīgo daļu (kažoku, utt.). Kājauti var tikt gatavoti no lina vai no vilnas, to izmērs (atkarībā no valkātāja kājas izmēra) varētu būt apmēram 35-50 x 35-50cm, un tos aptin pēdai. Sietavas ir apmēram 10-13 x 300cm liela auduma sloksne, kuru aptin kājām no potītes līdz ceļiem. Sietavas piesien ar celainēm (prievītēm) vai nu tikai zem ceļa vai visā to garumā. Īsajām prievītēm garums ir apmēram 80cm, garajām 3-3,5m.

13. Apģērbs Sieviešu brunči latgaļu apdzīvotajā teritorijā ir tā saucamie „apliekamie” brunči, kuri veidoti no viena taisnstūraina auduma gabala (apmēram 70-100 x 250-300cm) un kurus apliec valkātājai apkārt ar pamīšus saliktiem galiem, ap vidukli apsienot ar jostu. Pie jostas iespējams piekārt somiņu, nazīti, celu dēlīšus, atslēgas, u.c.

14. Senais apģērbs Ar terminu „senais apģērbs” tiek apzīmēts vēlā dzelzs laikmeta (9.-12. gs.) Latvijas teritorijā valkātais apģērbs, apavi un rotas.

15. Sieviešu apģērbs Sieviešu apģērbs sastāv no garā linu krekla, brunčiem, celu jostas, villaines, iespējams jakas jeb svārkiem, kājautiem, sietavām, kāju celainēm (prievītēm), apaviem, galvas auta un rotām.

16. Vīriešu apģērbs Vīriešu apģērbs sastāv no linu krekla, linu vai vilnas biksēm, jakas jeb svārkiem, ādas jostas, kājautiem, sietavām, kāju celainēm (prievītēm) apaviem, apmetņa, cepures un rotām.

17. Villaine Viens no senākajiem un krāšņākajiem apģērba gabaliem ir villaine. Par to liecina arī pats nosaukums, atvasināts no vārda vilna. Villaines latviešu etnogrāfijā saglabājas visilgāk Eiropā. Lai cik vienkāršs šķistu vilnas auduma četrkantainais gabals, daudzos novados tas kā pats greznākais devis valkātājai īpašu pievilcību. Pēc villaines varēja pateikt, vai sieviete precēta vai neprecēta. Greznāko villaini auda kāzu godam. Neparasti grezna ir ar 12. gadsimtu datēta Stāmerienes villaine ar  37 svastikām 20 variantos.

18. Apavi Senākie zināmie ādas apavu fragmenti Latvijā saglabājušies no 9. gs. – ar bronzas podziņām rotāti puszābaka veida apavi. 11. līdz 14. gs. darināti vairāku veidu mīksti, kāju aptveroši apavi – pastalas, puszābaki, zābaki un kurpes.Vienkāršākā apavu forma – pastalas bija no viena četrstūraina ādas gabala piegriezts un ar siksniņu savelkams apavs. Ar pastalu saistās cilvēku pirmie mēģinājumi materiālu piemērot kājas formai, lai pasargātu pēdu. Par vīzēm sauca no liepu lūkiem darinātus apavus.

19. Latviešu tautas tērpi 19.gs.

20. Rotaslietas Latviešu tautastērpi 12.gs. beigās un 13.gs sākumā ir raksturīgi ar visbagātākajām un daudzveidīgākajām rotām. Jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos plaši sāk izmantot metālus un parādīties arvien vairāk metāla rotaslietu. Sākumā tās pārsvarā ir darinātas no bronzas, vēlāk arī sudraba, dzelzs, kaula, raga, dzintara un stikla.

21. Aproces

22. Rotaslietas Rotaslietas pildīja četras funkcijas: estētisko, praktisko (saspraust), sociālo, norādot uz valkātāja sociālo statusu un maģisko.

23. Dievs Kosmiskās Likteņa Mātes Auglības gari Mājas gari Ļaunie dēmoni Senlatviešu panteons, zīmes

24. Latviešu mitoloģijā kodolu veido dievības un mitoloģiskas būtnes. Latviešu mitoloģijā visas dievības un būtnes var iedalīt sešos līmeņos: 1) dabas, kosmiskās dievības (Saule, Mēness, Pērkons, Auseklis);2) universāla mitoloģiska būtne- Dievs;3) likteņa lēmējas dievības (Laima);4) auglības dievības (Jumis, Ūsiņš);5) mātes (Zemes māte, Vēja māte u.t.t.);6) sētas, dzimtas sargātāji, labklājības veicinātāji gari, dēmoni (sētas gariņi u.tml.)

25. Dievs - garīgais sākums, radītājs, vispārējas kārtības un saskaņas nodrošinātājs Dieva zīme simbolizē debesu jumu Folklorā Dievs tiek tēlots kā vīrs pelēkā mētelī, cepuri galvā, apjozies ar zobenu. Viņa zirgi ir zelta segliem, sudraba iemauktiem un zvaigžņu segu mugurā. J.Bīne. Dievs Māra un Laima

26. Māra – visa materiālā sākums Māras pārziņā un gādībā ir visa Dieva laistā vieliskā pasaule, dzīvā un nedzīvā daba, cilvēki un dzīvnieki, dzimšana un miršana un visas dievišķās saskaņas uzturēšana kā šajā, tā Viņā saulē.

27. Laima - pasaules kārtības un likteņa pārzinātāja Gaiša, gaiša uguns deg tumšajā kaktiņā:Tur Laimiņa mūžu raksta mazajam bērniņam. Slīku, slīku, grimu, grimu dziļajā ezerā;Nenoslīku, nenogrimu pa Laimītes likumam. Ej, Laimīte, tu pa priekšu, kad es iešu tautiņās,Ej pa priekšu, trauc rasiņu ar sudraba žagariņu.

28. Saule - mūžīgās kustības un dzīvības simbols, visa redzētāja un zinātāja Velk Saulīte zīda kleitu,Liek sudraba vainadziņu,Liek sudraba vainadziņuZeltītām lapiņām.

29. Mēness – karavīru sargātājs, auglības veicinātājs, rūpējas par zvaigznēm Spīdi gaiši, mēnesnīca,Gar maniem lodziņiem;Nav man vasku, ne svecīšu,Ne skaliņu plēsājiņa.

30. Pērkons Saukts par Pērkoņtēvu, Veco tēvu vai vienkārši Veco, Kalēju (Debesu kalēju), arī par Debesu rūcēju vai graudēju. Svastika, ugunskrusts Ugunskrusts jeb Pērkona krusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, uguni , pērkonu un vēju. Pērkona ieroči ir zibens, deviņi zibeņi, zobens, pātaga, dzelzu rīkste, bulta vai lode un milna. Pērkons tiek tēlots kā bargs dievs gan tautasdziesmās, gan teikās. Teikās Pērkons lielākoties parādās kā personificēts dabas spēks, kas soda tos, kas negaisa laikā strādā un viņu zaimo.

31. Svastika senajās kultūrās Svastikas izplatība pasaulē Slāvu Saules simbols Mozaīka mošejā Irāņu kaklarota 1.g.t.pr.Kr Mozaīka Romā Budas sirds simbols

32. Auseklis Auseklītis, simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu. Auseklītis (oktogramma) līdzās lietuvēna krustam (piecstaru zvaigznei), ir viena no spēcīgākajām zīmēm pasaulē.

33. Mātes Nozīmīga vieta latviešu mitoloģijā ir dievībām - mātēm. Latvieši pielūguši Lauka, Meža, Jūras, Dārza, Vēja, Puķu, Zemes, Uguns, Mēslu un Kara mātes. Bieži ar mātes vārdu apveltītas dažādas dabas parādības, objekti, tā atsedzot dabas un cilvēku ciešo vienotību. Cilvēks pēc nāves nonāk Zemes mātes valstībā un šī dievība savukārt pārzina daudzas citas mātes - Meža, Vēja, Jūras, Piena, Lopu, Veļu u.c. mātes - paturot savā pārziņā arī pazemes valstību un atkal apvienojoties Māras tēlā.

34. Auglības Ūsiņš Jānis Māra Jumis Miķelis Mārtiņš u.c. saistīti ar t.s. vasaras laiku, kas ilgst no Ūsiņiem līdz Mārtiņiem

35. Ūsiņa zīme ir līdzīga diviem ar mugurām pretī saliktiem E burtiem vai atslēgai Ūsiņš - gaismas dievs, zirgu aizgādnis, bišu dievs. Jurģis (Ūsiņš), tāpat kā mīļā Māra un Māršava, ir iesaistīts senajā lopkopju darba ritumā: viņš sukā, baro kumeļus, jāj pieguļā, rūpējas arī par bitēm, dalās savās bagātībās ar tiem, kas viņu godina. Tieši šajā dienā pirmo reizi pēc garās ziemas laida lopus ganos un jāja zirgus pieguļā. Tā kā Jurģis (Ūsiņš) bija zirgu aiz­gādnis, šajā dienā nedrīkstēja izmantot zirgus zemes darbos.

36. Jānis – auglības gars Ņem, Jānīti, melnu zirgu, Apjāj manus tīrumiņus, Izmin usnes, izmin nātres, Lai aug tīra labībiņa!

37. Jumis Jumis ir druvu dievība latviešu mitoloģijā, ko simbolizē divi kopā saauguši augļi. Ar Jumja labvēlības iegūšanu centās nodrošināt druvu auglību. Kopā saaugušas vārpas ņēma līdzi uz mājām, pakāra klēts galā vai noglabāja apcirknī. Jumi varēja glabāt arī istabā goda vietā. Folklorā minēts miežu Jumis, rudzu Jums, linu, riekstu Jumis un citi, un ar katru no tiem saistīti savi ticējumi, savi izpildāmie rituāli. Jumja zīmi nereti izmantoja klēts, rijas vai mājas jumta galā- tur tā greznoja māju un nesa svētību tās iedzīvotājiem. Jumim ir sava grafiskā zīme, kas ir dubultvārpas attēls. Jumja zīmi nereti izmantoja klēts, rijas vai mājas jumta galā- tur tā greznoja māju un nesa svētību tās iedzīvotājiem.

38. Mārtiņš Latviešu dainas Mārtiņu un Ūsiņu liek pārī ar to ievietošanu tieši pretējos punktos gadskārtas tecējumā, kas redzams no aprakstītām norisēm dabā un tālāk rod apstiprinājumu senā kalendāra iekārtojumā. Tālāka dainu izvērtēšana rāda Mārtiņa un Ūsiņa līdzību īpašībās, zīmēs un piederumos:  viņiem ziedo gaili, kas ir svinību mielastā, abiem ir sakarība ar Saules simbolu biti, un viņi abi ir zirgu gādnieki – Ūsiņš vasarā, Mārtiņš ziemā. Ūsiņš nāk, Ūsiņš nāk, Mārtiņš nāk vēl labāk:Ūsiņš nāk zaļu lauku, Mārtiņš rudzu apcirknīti.

39. Gadskārtu svētki

40. Meteņi - pavasara iestāšanās laikā Meteņi jeb metenis ir seni pavasara gaidīšanas svētki, Meteņus svinēja februāra pirmajā pusē vai vidū

41. Lielā diena – saules atgriešanās svētki Simbolizē gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi, kad ziemas tumšie spēki atkāpjas, dodot vietu gaismai un siltumam, atgriežot zemei un augiem dzīvību.

42. Ūsiņi – saules atgriešanās svētki Ūsiņu kā pavasara saulgriežu dievību raksturo ieražās attēlotais tā saistījums ar noteiktu darbu sākšanu: pieguļas, ganu, sējas sākšanu; arī saimnieciskais gads sākās Ūsiņa dienā.

43. Jāņi – vasaras saulgrieži

44. Māras – rudens aizsākums

45. Miķeļi, Jumja diena – rudens saulgrieži • labībai jābūt zem jumta • Sākas veļu laiks

46. Mārtiņi – ziemas iesākums • Tradīcijas: • zemei jābūt apartai • gaiļa kaušana • Sākās ķekatu laiks • Beidzas veļu laiks

47. Ziemassvētki –saulgriežu svētki Laiks, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā. Pēc Ziemassvētkiem saulīte sāk atgriezties un dienas stiepjas garākas. Tiem gatavojas savlaicīgi: sakopj sētu, izpušķo istabu dažādiem rotājumiem no salmiem, kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām, dzijas. Tiek gatavoti ēdieni un dzērieni. Par neatņemamu Ziemassvētku galda sastāvdaļu uzskata cūkas smeceri, ķūķu jeb koču (Ziemassvētkus pat citkārt saukuši par Ķūķu vakaru), pupas, zirņus, putraimu desas, pīrāgus, alu.

48. Literatūras avoti • Alfrēds Ābele Latvietība vakar, šodien …un vai būs rītdien? Vieda Rīga 2001 • Alfrēds Ābele Latviešu problēmas Rīga 2007 • Vaira Vīķe Freiberga Kultūra un latvietība Karogs 2010 • http://valoda.ailab.lv/kultura/orn01.htm