1 / 16

Kultūra 20.gs. 2.puse IV

Kultūra 20.gs. 2.puse IV. Kulturoloģija 12.klasei. Filozofija, pasaules uzskats.

pink
Download Presentation

Kultūra 20.gs. 2.puse IV

An Image/Link below is provided (as is) to download presentation Download Policy: Content on the Website is provided to you AS IS for your information and personal use and may not be sold / licensed / shared on other websites without getting consent from its author. Content is provided to you AS IS for your information and personal use only. Download presentation by click this link. While downloading, if for some reason you are not able to download a presentation, the publisher may have deleted the file from their server. During download, if you can't get a presentation, the file might be deleted by the publisher.

E N D

Presentation Transcript


  1. Kultūra 20.gs. 2.puse IV Kulturoloģija 12.klasei

  2. Filozofija, pasaules uzskats Sašķeltība un dažādība ir XX gadsimta garīgās kultūras raksturīgākā pazīme. Cilvēces apziņā ir zudusi pasaules viengabalainības aina un līdz ar to arī drošības apziņa, ko neatgriezeniski ietekmējušas Pasaules karu radītās katastrofas un iznīcinošo spēku lielā ietekme. Kari atnesa ne tikai milzīgu materiālu postu, bet arī pazudināja miljoniem cilvēku un radīja tālejošas sekas pēckara paaudžu apziņā – tika iedragāta ticība morālei un humānismam. Šo laiku raksturo vardarbība, bads, nabadzība, strīdi un dabas iznīcināšana, tomēr tas ir arī tehnikas, zinātnes un kultūras progresa laiks. XX gadsimts saistās ar plašu estētisko (skaistuma, diženuma, mākslas) ideālu pārvērtēšanu, ko ietekmēja ne tikai saistību pārtraukšana ar iepriekšējo gadsimtu tradicionālajām klasiskajām vērtībām, ne tikai sociālās pārvērtības, bet arī zinātniskie apvērsumi

  3. Filozofija, pasaules uzskats Izšķiroša nozīme bija A. Einšteina 1905. gadā radītajai relativitātes teorijai, kas izmainīja cilvēka pozīciju Visumā, viņa laika un telpas izpratni, bet 40. gados atomfizikas potenciāla atklāsmei. Vēl citas iespējas pasaules izzināšanā pavēra F. Nīčes filozofija, A. Bergsona intuitīvisms, tāpat arī Z. Freida un K. Junga izstrādātā psihoanalīze. Lai gan XX gadsimts ir tehnikas, zinātnes un kultūras progresa laiks, kas pavēra plašas iespējas pasaules un Visuma izzināšanā, cilvēka fantāziju piepildīšanā un tehnisko brīnumu radīšanā, cilvēce tomēr meklēja atbildes uz XX gadsimta filozofijas aktuālāko jautājumu – kāda vispār ir mūsu eksistences jēga, kādēļ mēs dzīvojam?

  4. Franču filozofs, intuitīvisma virziena pamatlicējs, Anrī Bergsons (1859 – 1941) apgalvoja, ka dzīves jēgu un būtību var uztvert tikai ar intuīcijas palīdzību. Sevis novērošana ļauj izdarīt secinājumu, ka dzīve sastāv no pastāvīgi mainīgiem psiholoģiskajiem stāvokļiem, kas pēc noteikta laika pāriet viens otrā. Šo noteikto laika sprīdi Bergsons dēvēja par ilgstību un apgalvoja, ka tieði ilgstība veido apziņu. Cilvēka dzīve nav atsevišķas, nesaistītas epizodes, atgadījumi vai notikumi, - tie visi ir saistīti vienā nepārtrauktā procesā un šis kvalitatīvais laiks (ilgstība) atšķiras no mehāniskā laika jeb pulksteņa laika, jo mehānisma laiks ir intelekta izgudrojums un tas sadala, saskalda ilgstību atsevišķos fragmentos un izjauc dzīves izpratni un uztveri tās veselumā un nepārtrauktībā. Bergsona izpratnē intelekts ir nepieciešams, lai cilvēks spētu tikt galā ar materiālajām jeb telpiskajām lietām, savukārt intuīcija ļauj nonākt līdz dzīves patiesībai.

  5. Cilvēka eksistences jēgas meklējumos nevar neminēt ZigmundaFreida (1865 – 1939) un KarlaGustavaJunga (1875 – 1961) svarīgos pētījumus psiholoģijā un psihiatrijā. ZigmundsFreids KarlsGustavsJungs

  6. Z. Freida mācību sauc par psihoanalīzi. Freids visvairāk pievērsās cilvēku instinktu pētīšanai, viņš analizēja sapņus kā vistiešāko bezapziņas tēlu izpausmi, jo uzskatīja, ka sapņos visskaidrāk saredzami cilvēku apspiestie impulsi un sapnis ir kā durvis uz cilvēka bezapziņas visdziļākajām dzīlēm. Saskaņā ar Freida psihoanalīzes teoriju daudzu saslimšanu cēlonis meklējams tieši bezapziņā un slimības cēloņu izskaidrošana spēj cilvēku no slimības atbrīvot. Freids uzsvēra bezapziņas lielo nozīmi personības attīstībā un uzskatīja dzimumtieksmi par galveno cilvēka rīcības dzinuli. Lai gan Freida teorija tika plaši kritizēta, instinktiem pievērsta plaša uzmanība XX gadsimta mākslā. Pateicoties Freida teorijas ietekmei, mākslā nozīmīga vieta ir, piemēram, seksualitātei, sapņiem (no kā vēlāk tik ļoti iespaidojās sirreālisms), mītiem un apziņas plūsmai.

  7. Freids savas teorijas apkopojis darbos “Kādas ilūzijas nākotne”, “Psihoanalīzes nozīme un vēsture”, “Totēms un tabu”.

  8. K. G. Jungs, kas izstrādāja teoriju par analītisko psiholoģiju, sākotnēji bija viens no Freida skolniekiem, tomēr atšķirībā no Freida Jungs uzskatīja, ka cilvēku garīgās eksistences pamatā nav tikai instinkts, iekāres apmierināšana, bet ka cilvēkam piemīt arī tieksme pēc garīguma. Jungs dalīja cilvēka psihi trīs pamatlīmeņos: apziņā, individuālajā bezapziņā un kolektīvajā bezapziņā. Jungs uzskatīja, ka ar kolektīvo bezapziņu visi atsevišķie indivīdi ir savstarpēji saistīti. • Apziņa ir tas, kā cilvēks sevi un ap viņu esošo uztver un izprot ikdienā. • Individuālā bezapziņa ir tā psihes daļa, kas pastāv it kā ārpus cilvēka prāta racionālās uztveres. • Kolektīvā bezapziņa ir cilvēku grupas vai visas civilizācijas bezapziņas “telpa”, kas kopīga visiem.

  9. Filozofijas virzieni: pozitīvisms Pozitīvisms cilvēku un sabiedrību centās pētīt ar dabaszinātņu metodēm. Pozitīvisms centās noskaidrot likumsakarības, saskaņā ar kurām darbojas sabiedrība un, noskaidrojot šīs likumsakarības, pozitīvisms tiecās atrast mehānismu, kā regulēt sabiedrību un tās darbības traucējumus, piemēram, kā novērst karus.

  10. Filozofijas virzieni: analītiskā filozofija Izveidojusies uz pozitīvisma bāzes. Negatīvi vērtēja metafiziku, kas spriež par esamības būtību un uzskatīja, ka daudzas tradicionālās filozofijas grūtās problēmas nav iespējams atrisināt. Analītiskā pētniecība centās attiecināt filozofiju tikai uz zinātnes filozofiju un, saskaņā ar pozitīvisma nostādnēm, tā centās radīt piemērotu un precīzu pētniecības metodi, kuru varētu lietot visās zinātnes nozarēs un kuras pamatā būtu formālā loģika Analītiskās filozofijas pretpols ir uz fenomenoloģijas bāzes izveidojusies hermeneitika un eksistenciālisms.

  11. Filozofijas virzieni: fenomenoloģija Tā ir vācu filozofa Edmunda Huserla (Gustavs Albrehts, 1859 – 1938) iedibināts filozofijas virziens, kas pievērsās parādībām (fenomeniem) kā uztveres objektiem (nevis kā neatkarīgi eksistējošiem faktiem un notikumiem), cenzdamies izzināt, kādā veidā cilvēki domā par apkārtējo pasauli un kā viņi to izskaidro. Pretstatā pozitīvismam jeb “zinātniskajai” filozofijai, fenomenoloģija uzskata, ka realitāte pēc savas būtības ir relatīva un subjektīva.

  12. Filozofijas virzieni: hermeneitika Hermeneitikas attīstību spēcīgi ietekmējuši Martīns Heidegers un Hanss Georgs Gadamers, kas pievērsās saprašanas būtībai un cilvēku izturēšanās un sociālo tradīciju iztulkošanai. Hermeneitika uzsvēra vēsturiskās tradīcijas nozīmi cilvēces kultūrā un kritizēja pozitīvismu par to, ka tas nenovērtē tradīcijas spēku sabiedrībā.

  13. Filozofijas virzieni: eksistenciālisms Tā pamatā ir jautājumi par cilvēka esību, viņa darbību, funkcijām un vietu pasaulē, attiecībām ar Dievu vai atsvešinātību no tā un arī pašam no savas eksistences. Eksistenciālisms cilvēku ikdienu redz neīstām, it kā neizbēgamām šķietamībām pārpilnu, tomēr cilvēkam pastāv iespēja atrauties no neīstām neizbēgamībām un brīvi veidot savu dzīvi. Eksistenciālismu, kas visspilgtāk attīstījās Francijā no Otrā pasaules kara beigām līdz sešdesmito gadu beigām, pārstāvēja Žans Pols Sartrs Francijā, Martīns Heidegers un K. Jasperss Vācijā.

  14. XX gadsimta kultūrā vērojama liela interese par visu netradicionālo un mistisko, tai skaitā arī par dažādām austrumu reliģijām un filozofiskajiem uzskatiem. Sevišķu uzmanību saistīja indiešu filozofiskā sistēma joga, kas par cilvēka dzīves galveno mērķi uzskata psihes pilnīgu atbrīvošanos no materiālās eksistences. Par jogas radītāju pieņemts uzskatīt Patandžali, kas ap 150. gadu pr. Kr. Dzīvojis Gondā (Utarpradešā). Viņš aicināja uz mistisku savienošanos ar personisku dievību, kas panākama, praktizējot pašhipnozi un ar abstraktu meditēšanu, īpašām pozām un askētisku dzīvesveidu paceļoties pāri sajūtām. Mūsdienās, Rietumos piekoptā joga vairāk ir psihisko un fizisko vingrinājumu sistēma un līdzeklis, kā, atslābinot muskuļus, atbrīvoties no XX gadsimta nomācošākās kaites - stresa.

  15. Kur ir mūsu realitātes robežas? Vai viņpus redzamās pasaules pastāv kāda esamība? Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem par mums nezināmo cilvēki atbildes ir meklējuši jau no laika gala, arī XX gadsimtā, un šo darbību sauc par okultismu. Okultisms ir visāda veida darbība, kam piedēvē sakaru ar pārdabisko, - no sava horoskopa lasīšanas avīzē līdz spiritiskajiem seansiem

  16. Literatūras avoti • Kultūras vēsture XX gadsimts, “Raka” 2002. • http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/uzsk20/teksts.htm

More Related