Veras Batņas referāts Smilšu spēļu terapijas biedrības Vasaras skolas seminārā

1. MĀTES-BĒRNA VIENOTĪBAS PĀRDZĪVOJUMS KĀ GALVENAIS ATTĪSTĪBAS PRIEKŠNOTEIKUMS UN TRAUMAS DZIEDĒJOŠS FAKTORS SMILŠU SPĒĻU TERAPIJĀ Veras Batņas referāts Smilšu spēļu terapijas biedrības Vasaras skolas seminārā 2012.gada 25.augustā

2. D.Kalfa atzina E.Noimana agrīnās psihes attīstības teoriju un pielāgoja to dziedināšanas un transformācijas procesu izskaidrošanai smilšu spēles terapijā. • Pēc Noimana uzskatiem, ontoģenētiskās attīstības gaitā personas individuālajai apziņai jāiziet tās pašas arhetipiskās stadijas, kas nosaka cilvēces attīstību kopumā. • “Parasti arhetipiskās stadijas viena otru nomaina bez traucējumiem un apziņas attīstība tajās noris tikpat organiski kā fiziskā attīstība organisma nobriešanas stadijās. Gluži kā ķermeņa orgāni arī arhetipi – psihiskās struktūras orgāni – ir savstarpēji saistīti, un līdzīgi tam, kā hormoni nosaka ķermeņa uzbūvi, arhetipi nosaka personības attīstību” (Neumann, E. 1998, с.10).

3. D.Kalfaizmantoja Noimana domu, ka kopš paša cilvēka piedzimšanas brīža Patība ir vadošais psihiskās attīstības spēks. Katru fāzi pārvalda viens arhetips, un šādas fāzes ir trīs: • Mātes-bērna vienotība – no dzimšanas brīža līdz pirmā dzīves gada beigām • Bērna Patības atdalīšanās no mātes, sākot no pirmā dzīves gada beigām • Bērna Patības nostiprināšanās bezapziņā, kas “rezultējas” ar Patības gatavību izpausties apziņā – otrajā trešajā dzīves gadā.

4. Pirmatnējās attiecības (Noimans) vai Mātes-bērna vienotības stadiju (Kalfa) vada Mātes arhetips. Māte un bērns dzīvo mistiskā vienotībā, kurā bērnam vēl nav sevis un cita izjūtas. • Šīs fāzes simbols – Uroboros- mitoloģiskā pasaules čūska, kura apvij gredzenā Zemi, satverot pati savu asti. Simbols iemieso pretmetu neesamību, šajā fāzē to nav. Šī stadija pastāv līdz Ego attīstībai, pati svarīgākā ir Lielā Māte, bērns dzīvo matriarhālā pasaulē. Bērnam māte ir visu varoša figūra, bērna pasaules pārdzīvojums ir viņa paša mātes pārdzīvojums, kuras emocionālā realitāte nosaka viņa dzīvi. • Mātes-bērna vienotības stadijā bērns visas garīgās un fiziskās sāpes pārdzīvo kā ķermeniskās un caur ķermeni sajūtamas. Bērns dzīvo bez Ego, līdzīgi kā pieaugušie miega laikā.

5. „Sākumā, cilvēka visagrākajā apziņā bija dziļa dzīves un visu tās daudzo formu cikliskās dabas apzināšanās. Gaisma sekoja tumsai, dzimšana sekoja nāvei, mitrums sekoja sausumam, aukstums sekoja karstumam, katrs elements attiecīgibija atkarīgs no cita eksistences. Bija maģiska, mistiska visas dzīves „vienotība” (Jungs, 1987). Šī vienotība tika saistīta ar sievietes ķermeni, jo viņas ķermenis nes nāvi viņas ikmēneša asiņošanas ciklā, bet tas nes arī dzīvību sava vēdera lielajā apaļumā un uztur šo dzīvību ar barību no viņas pašas ķermeņa.

6. „Sievišķais liekas tik liels tāpēc, ka tas, kas tiek saturēts, aizsargāts, barots, ir no tā atkarīgs un pilnīgi tā varā. Iespējams, ka citur nekur tas, ka cilvēcisku būtni vajag izjust kā „lielu”, nav tik redzams kā mātes gadījumā. Skatiens uz zīdaini vai bērnu apstiprina to, ka viņa stāvoklis ir Lielā māte... Mēs nonākam pie universālas simboliskas formulas agrīnajam cilvēces periodam: Sieviete = ķermenis = trauks = pasaule”. Absolūta vara cilvēces eksistencē bija sievišķajam, viņa kļuva par Viņu, kļuva svēta, kļuva par Dievieti. Viņas varenie simboli arvien vēl atrodami mītos, mākslā, reliģijā un mūzikā. Par Viņu uzvedina uz domām jebkura veida saturētāji. Tēlaini runājot, viņa var būt zeme, baznīca, pilsēta, universitāte, spirāle un aplis. Burtiski, viņa ir iežogojumi: ala, kalns, mājas un kuģi, katli, krāsns, gredzens, ola, jūra. Viņa ir tas, kas ir auglīgs, tāda kā dzīvnieki (govs un cūka) un veģetācija (dārzs, labība un kvieši). Viņa ir daudzveidība (Neumann,E., 1988).

7. Sievišķās, tas ir Lielās Mātes totalitātes izpirkšana (vērtības atjaunošana) gan vīriešos, gan sievietēs, ir jēdziens, kurš kļūst arvien svarīgāks. Un pat vēl vairāk. D.Kalfa iestājās par ķermeni kā īstu ceļu uz garīgās dimensijas pamošanos dzīvē, t.i. ķermeni kā vidutāju starp dabu un dvēseli. Jo kad psihe tiek saistīta ar ārējo vidi, tai jābūt tikpat saistītai ar iekšējo fizisko vidi vai matēriju. Abiem procesiem ir nozīme smilšu spēlē. D. Kalffa teica: „Sievišķā reaktivācija var būt veids, kā aktivizēt garu. Sievišķīgās realitātes ignorēšana gadsimtiem ilgi ir novedusi pie gara izskalošanas; stinguma un dogmas. Mūsu dziļākie reliģiskie impulsi ir izkropļoti (Weinrib,E., 1983).

8. D.Kalfa arī juta, ka rakšanās un strādāšana ar smiltīm smilšu spēles procesā ir aktīvs veids, kā tiekties un strādāt ar sievišķajām enerģijām, kā saistīties ar mūsu eksistences galveno pamatu, ar Gaia. Mēs visi esam daudzreiz redzējuši Tumšās Mātes simboliskos priekšstatus: galvaskausus, kapus, skeletus, raganas, briesmoņus, zārkus un asinis. Mēs raugāmies uz tumsu kā personīgās mātes neveiksmi, taču tā varētu būt arī apzināta nošķeltās „Sliktās Mātes” identitāte, kas ir pieejama potenciālai vienībai ar tās gaišo pusi. Ainās, kuras ir tumsas pilnas, ja Jūs paskatītos ļoti uzmanīgi, Jūs varētu saskatīt mājienu uz gaismas nākšanu. Putnu, mazu zaļu lietiņu, drusku ūdens, sīku dzīvnieku, pērli vai kaut ko no zelta. Šeit ir psihiskā totalitāte Lielās Mātes formā.

9. Smiltis ir svarīgas, kad mēs runājam par māti. • Smiltis var atspoguļot zemi, ķermeni, mātes ķermeni.Zemi kā Prima materia, melno jeb sākotnējo matēriju. Prima nozīmē “pirmais, sākotnējais”. • Prima materia, izjusta caur mūsu rokām, pieskaroties smiltīm, aizved mūs atpakaļ pie zemes un mātes. Vārds „matter” (matērija, viela) nāk no latīņu vārda „matter”, kas nozīmē māte). Un pieskāriens ir pirmā sajūta, kas rodas bērnam sakarā ar māti.

10. Jungs intuitīvi zināja par zemapziņas saikni starp ķermeni un psihi tajā līmenī, ko viņš sauca par „psihoid”, un tieši Kalfas smilšu spēle parādīja un piedāvāja šīs saiknes pārdzīvojumu. Dora Kalfa mums norāda uz integratīva viedokļa iespējamību, kas, viņasprāt, jau notiek cilvēces nedualitātes transcendentā stāvokļa kolektīvajā zemapziņā, atkal savienojoties prāta-ķermeņa kolektīvajai zemapziņai. Viņa uzskatīja, ka caur pretējo tradīciju un perspektīvu samierināšanu vienotā pasaules uzskatā, notiek padziļināta kosmosa, kā arī personīgā, individuālā atklāšanās. Kā skaidro Jungs „Atbilde Iovam ”, „ka ... pat visizglītotākā persona paliek tāda, kāda ir un nekad nav vairāk par viņas pašas ierobežoto Ego TĀ priekšā, kurš mājo viņā, kura formai nav izzināmu robežu, kurš apņem viņu no visām pusēm, neizmērojams kā zemes bezdibenis un plašās debesis” (Jungs, 1969).

11. “Kad visās jaundzimušā zīdaiņa prasībās, tādās kā bada sajūtas apmierināšana, aizsardzība no aukstuma, vajadzību pēc pieskārieniem, bērns izjūt un pārdzīvo beznosacījuma drošību un aprūpēšanas izjūtu caur mātes mīlestību, mēs šo pirmo fāzi saucam par „mātes–bērna vienotību” (Kalf,D.M., 2003).

12. Smilšu spēlē mātes–bērna vienotību var saskatīt daudzos dažādos tēlos. Dora Kalfa rakstīja, ka tie bieži vispirms parādās priekšstatos, kuri atspoguļo citas, nevis paša klienta, kultūras vai dzīvnieku figūras vai arī mitoloģiskās figūras. Bieži, kad tie parādās smilšu kastē pirmo reizi, tie ir dzīvnieka bērns un tā māte; vai arī tas ir kādas tālākas kultūras, kā Āzijas vai Āfrikas simbols, vai to var saskatīt dievu figūrās, tādās kā Jaunava un Bērns. Bet pienāk laiks, kad klients ieliek kastē bērnu un māti, vai zīdaini un māti. Un kad klienti turpina strādāt, viņi sāk izmantot figūras no viņu pašu kultūras, tēlus kas ir tuvāki viņu pašu ārējai pieredzei.

15. Smiltis un veidošana nes saturošo kvalitāti, visa, ko klients dara, saturēšanu. Un šī saturēšanas īpašība ir mātišķa. Tā ir saturēšana, nevis vārdi. Un, kad vārdi tiek jums atņemti, un kad jūs tos vairs nevarat izmantot, var rasties daudz baiļu un uztraukuma. Cilvēki vienmēr cenšas atgriezties pie vārdiem, bet, kad vārdi ir prom, tad notiek iegrimšana neverbālajā cildenajā(subliminal) līmenī. Bet, iespējams, ka dažreiz tas nav tas, ar ko cilvēki grib riskēt, tāpēc, ka tajā laikā viņi nevar ieiet mātē vai smiltīs.

16. REZIMĒJOT VISU PATEIKTO: Dora Kalfa mācīja, ka visa transformācija un dziedināšana notiek mātes-bērna vienotības psihiskajā līmenī. “Lai tiktu dziedināta, psihei ir jāatgriežas pie šī agrīnā attīstības līmeņa” (Kalf,D.M., 2003).

17. Zeme-Māte ir viena no centrālām tēmām visām cilvēciskām būtnēm, kopējais visiem pirmatnējas personības aspekts, viens no kolektīvas zemapziņas arhetipiem. Un, kā mēs zinām, arhetipi spēj radīt tēlus neatkarīgi no apzināta pārdzīvojuma. Smilšu spēle dod unikālu veidu, kādā psihe var mijiedarboties ar mātes arhetipa enerģijām, šī varena arhetipa valstībā.

18. Literatūra: • Kalf, D.M. Sandplay: Psychotherapeutic Approach to the Psyche. 2003. 2. Neumamm, E. The Child. 1988. 3. Jung, C.G. The Structure and Dynamic of the Psyche. The Stages of Life. 1987. 4. Bradway, K., Chambers,L., Chiaia, M. Sandplay in Three Voices. 2005.