Trīs atšķirīgās žurnālistikas kultūras Latvijā

1. Trīs atšķirīgās žurnālistikas kultūras Latvijā prof., Dr. phil. Ainārs Dimants NEPLP seminārs Daugavpilī, Marka Rotko mākslas centrā 2013. gada 20. maijā

2. Dažādas žurnālistikas kultūras vienā mediju sistēmā? • Mediju sistēmu veido normu konteksts, ieskaitot profesionālos standartus (Weischenberg 1992), modernajā sabiedrībā notiek arī tās diferencēšanās (nodalīšanās) (Luhmann 1996), rodoties globālai mediju kultūrai (McQuail 1994) • Reintegrācija Ziemeļ- un Viduseiropas (demokrātiski korporatīvajā) mediju sistēmas modelī (Hallin, Mancini 2004), kāds Latvijai bijapirmajā neatkarības periodā un iezīmīgs ar politiskā paralēlisma un žurnālistikas profesionālisma līdzāspastāvēšanu

3. Dažādas žurnālistikas kultūras vienā mediju sistēmā? • Mūsdienu Latvijas mediju sistēmai raksturīgs augsts politiskā paralēlisma līmenis – taču ne kopīga žurnālistikas kultūra • Hipotēze: kļūstot viendabīgākai Latvijas žurnālistikas kultūrai, kā sabiedrības apakšsistēma nodalīsies gan patstāvīga nacionālā masu mediju sistēma, gan stiprināsies Latvijas tautas kopīgā nacionālā identitāte

4. Mūsdienu Latvijas trīs žurnālistikas kultūras • Modernā (Rietumu jeb anglosakšu) žurnālistikas kultūra: • ziņas un autora vai redakcijas komentāra nošķiršana; • redakcionālā autonomija no izdevēja un īpašnieka; • korporatīvā sociālā atbildība: galvenais kapitāls ilgtermiņā ir ticamība un mediju saturs, ko publika atbalsta, maksājot par to • Lielākoties pārstāvēta daļā no latviešu valodas medijiem

5. Mūsdienu Latvijas trīs žurnālistikas kultūras • Tradicionālā Krievijas (krievu) žurnālistikas kultūra:ziņas un autora vai redakcijas komentāra nenošķiršana • Paver lielākas iespējas politiskai manipulācijai, arī Krievijas nacionālās, nevis tikai krievu kultūras identitātes virzienā • Raksturīga daļai no krievvalodīgajiem Latvijas medijiem, pašā Krievijā jaunas profesionālās kultūras galvenā attīstības tendence ir pārorientācija uz ziņas un komentāra nošķiršanu (Vartanova, 2011; Tehnologija novostej ot Interfaksa: Style Guide, 2011)

6. Mūsdienu Latvijas trīs žurnālistikas kultūras • Autoritārā jeb instrumentālā (pēcpadomju) žurnālistikas kultūra: žurnālistikai galvenokārt instrumentāla, nevis patstāvīga loma, masu mediji nav autonomi no sabiedrības politiskās un ekonomiskās apakšsistēmas • Plaši izplatīta gan Latvijas krievvalodīgajos, gan latviešu valodas medijos, tiek ievēroti minimālie žurnālistikas profesionālie standarti

7. Divas krievvalodīgo mediju darbības stratēģijas Latvijā • Pirmāstratēģija – etnocentriska un uz (autoritāro) Krieviju orientēta ar galvenokārt instrumentālu lomu, vidējā un ilgtermiņā novedot pie krievvalodīgo mediju un to publiku marginalizācijas un eventuāli korespondējot ar pieaugošu latviešu valodas mediju lietojumu • Krievijas investīcijas Latvijas medijos

8. Divas krievvalodīgo mediju darbības stratēģijas Latvijā • Otra stratēģija – galvenokārt vadās pēc žurnālistikas profesionālisma un mediju biznesa loģikas (redakcionāli neatkarīgi mediji) ar korelējoši diferencējošu uzsvaru uz Latvijas tautas kopīgo pilsoniski demokrātisko nacionālo identitāti, vienlaikus pārstāvot atsevišķās mazākumtautību intereses • Krievvalodīgiem medijiem konkurējošā ir Krievijas nacionālā identitāte, bet palīdz vietējā un reģionālā (Daugavpils avīžu piemērs iepretī Rīgas avīzēm)

9. Divas krievvalodīgo mediju darbības stratēģijas Latvijā • Veiksmes stāsti: “5 min” un Latvijas Radio 4 • Mediju darbinieku profesionālo apvienību neizmantotais potenciāls (Latvijas Žurnālistu savienība iepretī Latvijas Žurnālistu asociācijai, Latvijas Preses izdevēju asociācija, Latvijas Raidorganizāciju asociācija)

10. Secinājumi • Veicinot uz Rietumu žurnālistikas profesionālajiem standartiem balstītas kopīgas žurnālistikas kultūras veidošanu, ieskaitot ziņas un autora vai redakcijas komentāra nošķiršanu, tiktu mazinātas iespējas politiski manipulēt ar publiku un tādējādi zināmā mērā vismaz neitralizēta Krievijas nacionālās identitātes veidošana Latvijā