10.5. 19.gs.2. puse un 20.gs. sākums. Tēlotāja māksla un arhitektūra

1. 10.5. 19.gs.2. puse un 20.gs. sākums. Tēlotāja māksla un arhitektūra I.Glezniecība Privātkolekcijas Latviešu profesionālās glezniecības sākumi “Rūķis” Janis Rozentāls Vilhelms Purvītis Jānis Valters Jūlijs Madernieks Tēlotāja māksla 20.gs. sākumā Voldemārs Matvejs Jāzeps Grosvalds Jēkabs Kazaks Rihards Zariņš II. Tēlniecība Teodors Zaļkalns Gustavs Šķilters III. Arhitektūra J.F.Baumanis Vēsturiskie stili Jūgendstils Rīgas arhitektūrā Dekoratīvais jūgendstils Nacionālais romantisms

2. Glezniecība Pēterburgas Mākslas akadēmija Latviešu profesionālā tēlotāja māksla sāka veidoties vēlu, tikai 19.gs. otrajā pusē. Augstāko māksliniecisko izglītību Latvijā iegūt nevarēja, tāpēc vācbaltiešu jaunieši devās studēt uz Vācijas akadēmijām, bet latvieši pārsvarā uz Pēterburgas Mākslas akadēmiju. Šī laika mākslinieku paaudze pārsvarā bija spiesta dzīvot un strādāt ārpus Latvijas, jo sociālie apstākļi nebija labvēlīgi daiļrades attīstībai, tomēr savā mākslā viņi centās pievērsties tautas dzīvei.

3. Privātkolekcijas Privātkolekcija Melngalvju namā Vēl 19.gs. vidū nosacīti par mākslas darbu krātuvēm nosaucamas ģilžu un cunftu slēgtās kolekcijas (vecāko portreti, lietišķās mākslas priekšmeti), melngalvju biedrības (neprecētu tirgotāju apvienības) Melngalvju nams Rīgā (valdnieku portreti, sudrablietu kolekcija) un publiski pieejamie mākslas darbi dažādu konfesiju baznīcās (altārgleznas, ikonas, tēlniecība, kokgriezumi, rituālu trauki, gaismas ķermeņi u.c.).

4. Privātkolekcija Jaungulbenes pilī No privātkolekcijām atzīmējama arī Paula fonTranzē-Rozeneka (Paul vonTransehe-Roseneck) bagātīgais gleznu, skulptūru, grafikas, mēbeļu u.c. mākslinieciski vērtīgu priekšmetu krājums Jaungulbenes pilī (pēc 1905. g. kolekcija pakāpeniski pārvesta uz Tranzē-Rozenekam piederošo namu Rīgā).

5. Latviešu profesionālās glezniecības sākumi O.Bērtiņš. Zēna akts J.S.Roze. Helēnas Cimzes portrets Par pirmo profesionālo latviešu gleznotāju tiek uzskatīts Vecgulbenes kurpnieka dēls Otto Bērtiņš. Viņš gleznoja galvenokārt žanra ainas un portretus, bet JānisStaņislavsRoze ir pirmais ieverojamais portreta meistars.

6. Latviešu profesionālās glezniecības sākumi Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā Jūlijs Feders. Kapsēta Kārlis Hūns bija labi pazīstams krievu mākslas vidē. Viņš kļuva par Pēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru. Latviešu mākslā tiek uzskatīts par sadzīviskā un vēsturiskā žanra pamatlicēju. Jūlijs Feders bija pirmais latviešu mākslinieks, kurš dziļi izjustās eļļas gleznās atainoja Latvijas skaistākās vietas: Koknesi, Siguldu, Līgatni.

7. Pulciņa “Rūķis” nozīme nacionālās mākslas attīstībā Kas ir “Rūķis”? 80.-90.gadu mijā Pērerburgā studējošā latviešu jauniešu grupa Štiglica skolas audzēkņi Riharda Zariņa vadībā apvienojās pulciņā, kuru paši nosauca par “Rūķi”. Formāli pulciņš pastāvēja līdz 1910. gadam. Pulciņa biedri Pulciņā darbojās daudzi mākslinieki, tostarp gleznotāji Ādams Alksnis (pulciņa vadītājs), Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Jānis Valters, Artūrs Baumanis, grafiķis Rihards Zariņš, tēlnieki Gustavs Šķilters un Teodors Zaļkalns, lietišķās mākslas pārstāvis Jūlijs Madernieks, mūziķis Emīls Dārziņš. Pulciņa mērķis Pulciņa "Rūķis" mērķis bija sagatavot patriotiski noskaņotus, modernus un profesionālus māksliniekus. Viens no tā vadītājiem bija Ādams Alksnis; viņš piederēja pie konservatīvajiem pulciņa biedriem, kuri uzskatīja, ka latviešu māksliniekiem jāataino Latvija, ignorējot modernos mākslas strāvojumus. Daudzi citi pulciņa mākslinieki (piemēram, Janis Rozentāls un Jānis Valters) uzskatīja, ka jārada latviska māksla ar mūsdienīgiem paņēmieniem. Pulciņa nozīme Savā darbībā ,,Rūķa,, biedri paveica daudz, viņi nostiprināja latviešu tēlotāja mākslā tautiskuma un demokrātijas principus, pacēla latviešu mākslu līdz krievu un citu Eiropas valstu līmenim.

8. Pulciņa “Rūķis” nacionālās mākslas principi Latviešu mākslinieku pulciņš ˝Rūķis˝ Sanktpēterburgā ap 1897. • Aizstāvot ideju par latviešu nacionālās mākslas savdabību, pulciņa dalībnieki savas darbības pamatā izvirzīja trīs principus: • būt savas tautas dēlam (jābūt savas dzimtenes patriotam) • būt savas zemes dēlam (darbos jāattēlo sava zeme un tās cilvēki) • būt sava laika dēlam (jāstrādā atbilstoši sava laikmeta prasībām)

9. Janis Rozentāls (1866 –1916) Novērtē, kā pulciņa “Rūķis” principi realizējušies J.Rozentāla darbos! Pašportrets Viens no nozīmīgākajiem latviešu gleznotājiem XIX-XX gs. mijā, nacionālās glezniecības skolas pamatlicējs. Gleznojis portretus, sadzīves žanra ainas, simboliskas kompozīcijas, ainavas, altārgleznas. Viņa diplomdarbs "No baznīcas" (1894) bija pirmais diplomdarbs akadēmijā ar nacionālu sižetu

10. Janis Rozentāls Žanra ainās parasti attēlota vienkāršās tautas sadzīve, mazās ikdienas nodarbes paceļot apcerīgā līmenī. Ganu meitas dziesma Gavilējošie bērni

11. Janis Rozentāls Kuru mākslas virzienu iezīmes iespaidojušas šo gleznu stilistiku? "Zem pīlādža"(1905). Jaņa Rozentāla indivinduālajā stilā atspoguļojas gadsimtu mijai raksturīgas stilistiskās pārvērtības - atbrīvošanās no akadēmiskās skolas, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, postimpresionisma iespaidi. Princese un pērtiķis

12. Janis Rozentāls Mākslinieka darbnīcā Konstantīns Pēkšēns savā mājā Alberta ielā 12 īpaši Rozentālam izbūvēja darbnīcu, tagad tur atrodas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs.

13. Vilhelms Purvītis91872-1945) Pavasara ūdeņi. Ap 1900.g. 1909. gadā Purvītis kļuva par Rīgas Pilsētas mākslas skolas direktoru (tajā mācījās Romans Suta, Jēkabs Kazaks un Valdemārs Tone), un vadīja skolu līdz Pirmajam Pasaules karam. Purvītis uzskatāms par izcilu ainavistu, kurš iedibinājis ainavas žanrā savas tradīcijas un skolu. Atklājis Latvijas dabā daudzus jaunus motīvus (pavasara pali, ūdeņi, sniegi u.c.), radījis monumentālas, sintezētas, tipiskas Latvijas ainavas. Kā īsts impresionists daudz gleznojis plenērā, taču darbos jaušami arī reālisma, jūgendstila, postimpresionisma, ekspresionisma iespaidi.

14. Vilhelms Purvītis Viens no iecienītākajiem V. Purvīša motīviem ir ziemas un pavasara mijas ainava. Agrais pavasaris 1910 Pirmais sniegs Ziema

15. Vilhelms Purvītis Rudens ainava Vasaras ainava "Ziedonis (Pavasarī”) Pavasaris

16. Jānis Valters (1869 – 1932) Pašportrets Jāņa Valtera diplomdarbs "Tirgus Jelgavā" (1897) J. Valters ietekmējas no biedrības ,,Rūķis" idejām un tāpēc intensīvi pievēršas sava novada dzīves ainu attēlojumam. Deviņdesmito gadu beigās tiek ļoti daudz gleznota daba, uzmanību pievēršot ne tikai zemnieku tēliem, bet arī mazpilsētu amatnieku dzīves un darba atveidojumam.

17. Jānis Valters Peldētāji zēni Bārenīte Vērpēja

18. Jānis Valters Ainava ar diviem kokiem "Dziestošie ritmi" (1923) 1905. gadā, revolūcijas laikā, mākslinieks nespēdams izprast tās jēgu dodas prom no dzimtenes. 1906. gadā aizbrauc uz Vāciju, dzīvo Drēzdenē, pēc tam Berlīnē, no kuras mājup neatgriežas. Vācijā mākslinieks ierodas laikā, kad sāk veidoties ekspresionisms, un pēc dabas būdams meklētājs un jaunu ideju pārbaudītājs mākslā, Valters aizraujas ar šo jauno ideju, viņa darbi kļūst krāsaināki, saulaināki, gaišāki.

19. Jūlijs Madernieks (1870-1955) Dzimis Madonas apriņķa Vecgulbenes pagastā, muižas rentnieka ģimenē. Jūlijs Madernieks Viens no nozīmīgākajiem latviešu profesionālās lietišķās mākslas veidotājiem. Spilgtākais latviešu ornamenta meistars 20.gs. sākumā. Pirmajās kompozīcijās redzama jūgendstila ietekme. 20.gados izveidojis raksturīgu individuālu stilu, kura pamatā ģeometrizēts un sarežģīts ornaments. Izdevis krājumu "Ornaments" (1913.g.), kas ir pirmais šāda rakstura izdevums latviešu lietišķajā mākslā. Veidojis dzīvojamo telpu interjeru un mēbeļu projektus. Darbojies lietišķajā grafikā (vinjetes, ekslibri), preses un grāmatu grafikā, apvienojot ornamentu ar īpatnēju burtu zīmēšanu.

20. Jūlijs Madernieks Ekslibri Titulapas žurnālam "Zalktis" (1908)

21. Jūlijs Madernieks Latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējs A. Kalniņa solo dziesmu izdevuma vāks (1902) Aizkara un paklāja raksts

22. Tēlotāja māksla 20.gs. sākumā J.Kazaks. Cirkā Latviešu profesionālā kultūra lielā mērā radās un nostiprinājās modernisma idejiskajā atmosfērā, kuru visdziļāk izjuta tēlotājas mākslas pārstāvji. Topošie mākslinieki studēja Pēterburgā, Maskavā, Rietumeiropā, jo viņu izglītībā parasti ietilpa ārzemju ceļojumi, tā paverot iespēju vienlaicīgi sekot visam jaunajam un to iepazīt no pirmavotiem. Tas viss sekmēja pasaules skatījuma plašumu, uzskatu brīvību un neatkarību, tādēļ arī šī posma latviešu tēlotājas mākslai nav raksturīga provinciāli nacionāla šaurība un pašapmierinātība.

23. Voldemārs Matvejs(1877- 1914) Ceļā uz rožaino pasaku pili 20. gadsimta sākumā izplatītā modernisma virziena teorētiskajai specifikai tēlotājā mākslā viens no pirmajiem pievērsās gleznotājs un mākslas teorētiķis Voldemārs Matvejs. 1905. gadā V. Matvejs sāka studēt Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur aktīvi iesaistījās jauno mākslinieku grupējumos un pievērsās modernisma teorijai. Viņa interešu centrā bija t.s. primitīvo tautu māksla. Paša V. Matveja glezniecības darbos izpaužas dažādu stilu (primitīvā māksla, gotika, protorenesanse, Bizantijas māksla, postimpresionisms) ietekme, raksturīgs formu vienkāršojums, brīva krāsu valoda, mistika. V.Matvejs akcentēja idejas, ka mākslai jābūt neatkarīgai no sabiedrības, mākslas uzdevums nav īstenības atdarināšana, dabas kopēšana.

24. Voldemārs Matvejs Izmantojot gaistošas vai lineāri iezīmētas formas, Matvejs gleznoja veselu rindu retrospektīvi pasakainu vīziju, kuru tēlainība visvairāk atbilst simbolisma tradīcijai. Matveja tālāko attīstību sekmēja Rietumu tālaika modernā māksla (postimpresionisti, fovisti, agrie kubisti) Septiņas princeses. 1909 – 1910. Senatne Labības pļāvēji. 1910.

25. Modernisms V.Matveja mākslā Studija. Divas figūras garos tērpos. 1913 Krustā sistais. 1910 Itālijas motīvs. Dzeltenais laukums. 1911

26. Jāzeps Grosvalds un jauno mākslinieku apvienība ˝Zaļā puķe˝ Jāzeps Grosvalds ir viens no modernisma aizsācējiem latviešu glezniecībā. Viņa daiļrade, konsolidējot klasiskās mākslas tradīcijas, moderno izteiksmi un nacionālās iezīmes, radīja apvērsumu, ietekmējot tālākos latviešu mākslas attīstības procesus. ˝Zaļās puķes˝ grupa 1915. g. Rīgā. 1914. – 1915. g. Veidojās neliela, bet vēsturiski svarīga jauno mākslinieku apvienība ˝Zaļā puķe˝. Tās iniciators bija Parīzē izglītojies Jāzeps Grosvalds, grupas dalībnieki bija Konrāds Ubāns, Voldemārs Tone, Aleksandrs Drēviņš, Kārlis Johansons. Grupas darbība kļuva par pirmsākumu nepārtrauktam klasiskā modernisma pacēlumam nākamajā Latvijas mākslas vēstures periodā.

27. Jāzeps Grosvalds (1891–1920) Vecais bēglis. 1917 Baltie krusti. 1916 Īsā, bet spožā mūža laikā, Jāzeps Grosvalds radījis virkni spilgtu mākslas darbu, aizsākot strēlnieku un bēgļu tēmu latviešu glezniecībā un liekot pamatus monumentālās glezniecības tradīcijām Latvijā.

28. Jēkabs Kazaks (1895 -1920) Pašportrets ar sarkano kaklautu Mākslinieku spēcīgi ietekmēja J. Grosvalda darbi, kuru iespaidā J. Kazaks kļuva par laikmeta traģisma atspoguļotāju latviešu mākslā. 1917. gadā viņš veidojis daudzus akvareļus un zīmējumus par bēgļu dzīvi. Šajā laikā mākslinieka uzskatos nostiprinājās jēdziens “sintezējošā vienkāršība”, kas nozīmē skaidras, vienkāršotas formas un atbrīvošanos no nejaušā. Bēgļi

29. 1921. gadā izveidots tagadējais ģerbonis. Tā autori ir mākslinieki Vilis Krūmiņš un Rihards Zariņš.Latvijas ģerbonim ir vairoga forma, kura augšējā daļā atrodas uzlecoša saule un trīs zvaigznes, kas simbolizē kultūrvēsturisko apgabalu vienotību; apakšējā sadalīta divās daļās: sarkans lauva sudraba laukā un mitoloģisks zvērs - sudraba grifs - sarkanā laukā. Lauva un grifs ir Latvijas novadu simboli: lauva - Kurzemes, grifs - Latgales un Vidzemes. Ģerboņa pamatnē redzams spēka simbols - ozola zari, kas apvīti ar lenti Latvijas nacionālā karoga krāsās. Tiek lietots arī mazais un mazais papildinātais ģerbonis. Rihards Zariņš (1869 – 1939) Sudraba pieclatnieks ar tautu meitas attēlu kā nacionālās bagātības un brīvības simbolu Šīs monētas meta autors ir Rihards Zariņš

30. Rihards Zariņš Rihards Zariņš ir ekslibra pamatlicējs latviešu grafikā

31. Rihards Zariņš Viņš veidojis arī ofortus, litogrāfijas, reklāmplakātus, ilustrējis pasakas, zīmējis karikatūras, gleznojis akvareļus, Zariņš ir "Latvju dainu" pirmizdevuma pirmā sējuma vāka autors

32. II. TēlniecībaTeodors Zaļkalns (1876 – 1972) Teodors Zaļkalns 20.gs. sāk. Adelīna. 1908 Mācījies pie izcilā franču tēlnieka O.Rodēna. Teodors bija viens no pirmajiem profesionālajiem latviešu tēlniekiem. Viņa darbiem piemīt vienkāršība, tēlu noskaņu raksturo iekšēja koncentrētība, miers, apgarotība. Skulptūrās atveidotajos tēlos saskatāma katra konkrētā cilvēka būtība, dvēseles pārdzīvojumi. L.Jakubovskas portrets

33. Teodors Zaļkalns Stāvošā māmiņa Sēdošā māmiņa Pirmā pasaules kara laikā Zaļkalns veidoja vairākus māmiņu tēlus, kuriem pozēja latviešu bēgles, piemēram, "Stāvošā māmiņa", "Sēdošā māmiņa", kas ir simboliski tēli. Zaļkalns veidojis arī dzīvnieku tēlus, bijis izcils animālists.

34. Gustavs Šķilters(1874 - 1954) Raudošā Šķiršanās Meistara patstāvīgās darbības sākums sakrita ar stilu un virzienu maiņu Rietumeiropas mākslā, kad akadēmisma tradīcijas šķita novecojušas, bet jaunas vēl tikai radās.Šodien Gustavu Šķilteru noteikti var pieskaitīt pie vadošajiem latviešu jūgendstila meistariem, viņa daiļrade uzskatāma par klasisku jūgenda piemēru latviešu mākslā. Gan skulptūrās, gan grafikās un akvareļos māksliniekam galvenais nav notikums, darbība, bet gan šī notikuma psiholoģiskā noskaņa. Viņa darbi pauž dvēseles pārdzīvojumus – sāpes, skumjas, ilgas un vedina skatītāju iedziļināties mākslinieka pārdomu pasaulē, kas reizē kalpo arī kā raksturojums 20.gadsimta sākumā mākslas pasaulē valdošām laikmeta izjūtām.

35. III. Arhitektūra J.F.Baumanis Vēsturiskie stili Jūgendstils Rīgas arhitektūrā Dekoratīvais jūgendstils Nacionālais romantisms 19.gs. otrajā pusē līdzīgi kā Eiropā arī Latvijas arhitektūrā valdīja vēsturiskie stili un eklektika. Nozīmīgākās celtnes vairs nebija pilis un baznīcas, bet gan fabrikas, bankas un pilsonisko aprindu dzīvojamās ēkas. Līdzās vācu arhitektiem un būvniecības meistariem savu talantu apliecināja arī latviešu arhitekti.

36. Jānis Fridrihs Baumanis (1834-1891) Jānis Baumanis – pirmais latviešu profesionālais arhitekts 19.gs. 2. pusē vienīgais latviešu profesionālais arhitekts bija Jānis Fridrihs Baumanis. Par viņa talantu, spējām un ietekmi liecina tas, ka meistars projektējis gandrīz pusi no Rīgas elitārā/lepnā “bulvāru loka” namiem ap kanālmalas apstādījumiem. Lielākā daļa no J.F.Baumaņa celtajām dzīvojamajām ēkām ir eklektikas stila, galvenokārt neorenesanses, lai arī šad un tad neogotikas. Viņa darbi ir slaveni ar to smalkajām detaļām, kā arī ar izstrādātajām plastiskajām formām. Viņam bija tuva arī sabiedriskā darbība, sevišķi latviešu nacionālie un kulturālie centieni. J.F. Baumanis ir viens no Rīgas Arhitektu savienības un Latviešu Biedrības dibinātājiem un priekšsēdētājiem.

37. Dažas no J. F. Baumaņa projektētajām ēkām < Vidzemes bruņniecības nams (Saeimas nams) 1867. < Emmai Mencendorfai celtā savrupmāja (Francijas vēstniecība) 1873. Apgabala tiesa 1888 > < Aleksandra ģimnāzija (Latvija Mūzikas akadēmija) 1870-75 Rīgas cirks,1889 >

38. Rīgas nocietinājumu sistēmas nojaukšana1856.g. Rīgas galvenais arhitekts izstrādāja plānu, kas nocietinājumu būvju vietā nolēma ierīkot apstādījumus, bet bijušos cietokšņa grāvjus pārvērst par kanālu. Līdz 19.gs. vidum Rīgā bija saglabājusies nocietinājumu sistēma, kādu to var redzēt visās Rīgas panorāmās ar vaļņiem, grāvjiem un bastioniem. Tā kā militārā funkcija bija zudusi un nocietinājumi traucēja pilsētas izaugsmi, 1856.g. tika pieņemts lēmums nojaukt Rīgas nocietinājumus un izstrādāt pilsētai jaunu ģenerālplānu. Līdz ar to 19.gs. otrajā pusē Rīga strauji ieguva jaunas robežas un radās jēdziens Vecpilsēta vai Vecrīga. Rīgas galvenais arhitekts 1843.- 1879.g. bija JohansFelsko.

39. Vēsturiskie stili 19.gs 2. puses arhitektūrā Rīgas politehnikums (1866 – 1909 neoromānika) Ēka būvēta vairākās kārtās, arhitekts G.Hilbigs, O.Hofmanis (ceturtā kārta) Galvenās fasādes centrā, pašā augšā ir LR ģērbonis, zemāk - triju Baltijas provinču - Kurzemes, Vidzemes, Igaunijas un Sāmsalas ģerboņi. Latvijas Universitātes ēkā izmantotas romānikas, bizantiešu un renesanses arhitektūras formas. Arhitektūriski stilistiskajā ziņā 19.gs, vidū Rīgas jaunbūvēs atbalsojās tajā laikā valdošais eklektisms un vēsturisko stilu stilizācija. Visbiežāk izmantoja gotikas, renesanses, klasicisma formas. Gadsimta vidū, atdarinot vēsturiskos stilus, uzcēla vairākas sabiedriski nozīmīgas celtnes: 1862.g. Rīgas politehnikumu - neoromānika (mūsdienās LU galvenais korpuss), 1867.g. Vidzemes bruņniecības namu – neorenesanses st. (mūsdienās Saeimas namu), 1859.g. Lielās ģildes namu – neogotikas st. (mūsdienās Filharmonijas ēka).

40. Vēsturiskie stili 19.gs. 2. puses arhitektūrā Vidzemes bruņniecības nams (1863 – 1867 neorenesanse) Vidzemes bruņniecības nams (tagad Saeimas nams). Tas celts gadā pēc pirmā akadēmiski izglītotā latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa (1834 - 1891) un viņa kolēģa Roberta Pflūga (1832 - 1885) projekta. Šīs repektablāshistoricisma celtnes autori iedvesmu smēlušies renesanses laika Florences piļu arhitektūrā.

41. Vēsturiskie stili 19.gs 2. puses arhitektūrā Lielā ģilde (1854 -1857 neogotika) Mazā ģilde (1864 - 66 neogot.) Tag. ēka celta. (ieejas frontons 1860.-1861.) pēc arhit. Kārļa Beinesproj., saglabājot un iekļaujot jaunceltnē iepriekšējās ēkas pamatdaļu ar Minsteres istabu un atjaunoto Līgavas kambari. Lielās ģildes ēkai ir monumentālas angļu gotikas formas. 1930.g. ieejas frontona vietā uzcelti tornīši (arhit. Vilhelms Ludvigs Nikolajs Bokslafs). Ēka celta pēc izcilā arhitekta J.D.Felsko projekta. Ēkas pamatakmenī ievietoti tā laika laikraksti, kalendārs, visu amatu vecāko un ģildes vecāko sola locekļu paraksti, īsa ģildes hronika.

42. Vēsturiskie stili 19.gs 2. puses arhitektūrā Jaunā Ģertrūdes baznīca (1869 neoromānika) Pareizticīgo katedrāle arhitekts R.Pflūgs (1876 -1884 neobizantijas st.)

43. Vēsturiskie stili Rīgas Biržas komercskola 1902-1905 VilhemsBokslafs Esplanādes pretējā pusē pie Valdemāra ielas laikā no 1902. līdz 1905. gadam pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta tika uzcelts viens no iespaidīgākajiem Rīgas XX gadsimta sākuma arhitektūras pieminekļiem - Rīgas Biržas komercskolas ēka (tagad Mākslas akadēmija). Tā tika veidota „ķieģeļu gotikas” formās un arī mūsdienās ir uzskatām par Esplanādes rotu.

44. Vēsturiskie stiliPilsētas mākslas muzejs Laikā no 1902. līdz 1904. gadam pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta uzcēla Pilsētas mākslas muzeja ēku monumentālās barokālās formās.

45. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā19.gs. beigās – 20.gs. sākumā Ja cilvēkiem apnīk kaut kas viens, viņi to noliedz un atrod vietā pavisam citu, parasti diametrāli pretēju un pietiekami avangardisku. Tā notika arī ar jūgendstilu, kas pāršalca pasauli XIX gadsimta beigās un diezgan strauji noplaka jau pirms Pirmā pasaules kara laikā. Latvijas kultūrvēsturē viena no lielākajām bagātībām ir jūgendstila mantojums. Tajā savukārt visizcilākā vērtība ir Rīgas arhitektūrai. Rīgu pamatoti uzskata par pasaules jūgenda galvaspilsētu, jo nekur citur netika uzcelts tik daudz namu šajā stilā. Rīgā ir vairāk kā 500 jūgendstilā būvētu namu. Rīgā jūgendstils dominēja neilgu laiku, taču atstāja ārkārtīgi spilgtus arhitektūras paraugus. Iespējams, tāpēc, ka sakrita ar periodu, kad pilsētā strauji attīstījās daudzstāvu dzīvojamo ēku celtniecība, kas organiski ieņēma vietu Rīgas arhitektūrā. Jūgendstils radās kā reakcija uz iepriekšējiem stiliem, īpaši eklektismu, kas prasīja sekot konkrētiem vēsturiskiem priekšrakstiem. Jaunais virziens uzsvēra pilnīgu radošu, brīvību, ekspresīvu, atraisītu fantāziju ar tieksmi visus utilitāros būves elementus radīt kā māksliniecisku vērtību. Būtiska nianse — līdz ar to ieviesa un vienlaicīgi izmantoja dažādus jaunus būvmateriālus: metālu, stiklu, dzelzsbetonu.

46. Jūgendstila attīstības virzieni Dekoratīvais jūgendstils Pirmā pamatā ir Rietumeiropas dekoratīvais jūgendstils, piemēram, Alberta ielas apbūve Rīgā (1903. - 1908. g., inž. M. O. Eizenšteins). Šim virzienam raksturīga cieša saikne ar eklektismu, bagātīgs fasāžu dekors. Racionālais jūgendstils Jau ap 1910. gadu jūgendstila arhitektūrā sāka dominēt racionālā ievirze, kas balstījās tikai uz arhitektoniskiem izteiksmes līdzekļiem. Kompozīcija kļuva stingra, ģeometriski precīza. Paralēli izplatījās arī vertikālisma tendences. Ēkas ieguva slaidus, augstus erkerus, rizalītus, stāvus zelmiņus, stūru torņus. Lizēnas un pilastri apvienoja vairākus stāvus. Racionālās ievirzes redzamākie pārstāvji bija arhitekti V. Bokslafs, R. Šmēlings. Racionālistiskā jūgenda ietvaros kā atzars tapa nacionālais romantisms, kas pamatojās uz monumentālās arhitektūras formu un latviešu etnogrāfisko motīvu saliedējumu, piemēram, latviešu arhitektu K. Pēkšēna, A. Vanaga un E. Laubes daiļrades posmi. Apdarē plaši tika izmantoti dabiskie materiāli un dažādas to kombinācijas.Smagnēji atturīgās, asimetriskās fasādes raupji fakturētā, tumši pelēkā tonalitāte ir šīs stilistikas viena no raksturīgākajām pazīmēm.

47. Dekoratīvais jūgendstils Dekoratīvā jūgendstila pamatā ir Rietumeiropas dekoratīvais jūgendstils, piemēram, Alberta ielas apbūve Rīgā (1903. - 1908. g., inž. M. O. Eizenšteins). Šim virzienam raksturīga cieša saikne ar eklektismu, bagātīgs fasāžu dekors.

48. Mihails Eizenšteins . Īres nams Alberta ielā 4 Mazāk ornamentāls ir nams Alberta ielā 4, taču arī te Eizenšteins ir iekodējis aizsardzības un drošības vēsti — nama stūros uz pjedestāliem paceļas divi modri lauvas, kas sānskatā pret debesīm veido spēcīgu siluetu.

49. Mihails Eizenšteins . Īres nams Alberta ielā 8 Par vienu no viskrāšņākajām uzskata A.Poļa 1903. gadā pasūtīto piecstāvu īres namu Nr. 8. Skulpturālo motīvu pārpilnība akcentē augšanas un pārvērtību tēmu, stilizētās augu, dzīvnieku, putnu un cilvēku formas pauž šo elementu mijiedarbību pasaulē. Tā, piemēram, lauvas tēls raisa asociācijas ar sauli un enerģiju, kas uztur visu dzīvo.

50. Mihails Eizenšteins . Īres nams Alberta ielā 13 Arhitektoniski M. Eizenšteins te izmantojis visdažādākos vēsturiskos stilus, atļaujoties eksperimentēt arī ar materiāliem un būvelementiem.