Fricis Bārda (1880 - 1919)

1. Fricis Bārda (1880 - 1919)

2. “Dzīvīte, dzīvīte” Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos Tevī, Vējā kā žubīte liepzariņā, Daudz Tu man solīji, maz tomēr devi, Vai nav vienalga, ar! Rai-dai-dai-dā! Dzintara gredzenu solīji saldi Dziļjūras vārava visskaistākā. Gredzens un devēja – putas un maldi, Krastā tik viļņi dej: Rai-dai-dai-dā! Skumjas un laime kā vītenis vijas, As’ras krīt biķerī zaļzeltītā. Dienā vēl krūtīs raud naktsmelodijas, Dienā, kad jādzied man: Rai-dai-dai-dā! Krūtīs, kas dzimis, lai krūtīs ar’ miris: Vieglāk tā glabāt to baltsmiltājā. Vainagā pēdējais zieds kad būs iris, Izirs ir vainags pats: Rai-dai-dai-dā! Pārtrūks un izirs… Un velti sirds taujā, Brīdi kā rūgto vērst saldākajā. Sirds mana nerātnā, sirds mana straujā, Pārtrūksi tomēr reiz! Rai-dai-dai-dā!

3. Ēvalds Valters un Jānis Paukštello filmā “Mans draugs nenopietns cilvēks”

4. Friča Bārdas dzīves dati... Fricis Bārda dzimis 1880. gada 25. janvārī Pociema pagasta „Rumbiņos”.

5. Dzejnieks dzimis un audzis saimnieka ģimenē. Brālis Antons Bārda (1891-1981), arī dzejnieks. Antons Bārda un Paulīna Bārda

6. Mācījies Pociema pagastskolā (1890- 92), Umurgas draudzes skolā (1892-95), Limbažu pilsētas skolā (1895-98). Līdz piecpadsmit gadu vecumam F. Bārda gājis ganos. Šajā laikā viņš vairāk „runājies" ar sauli un mākoņiem, ar vēju un mežu, nekā ar cilvēkiem. Daba un īpaši „Rumbiņu” baltie bērzi vēlāk kļuva par viņa dzejas iemīļotāko motīvu.

7. Mācījies Valkas skolotāju seminārā Rīgā (1898-1901). Strādājis par palīgskolotāju Katlakalna draudzes skolā (1901-05). Šai laikā parādījās arī viņa pirmā publikācija - dzejolis „Raibais pavediens" – laikrakstā „Rīgas Avīze" 1902. gada 12. novembrī. 1905. gada rudenī F. Bārda devās uz Tērbatu, lai studētu filozofiju, taču revolūcijas dēļ universitāte tika slēgta.

8. 1906. gada aprīlī F. Bārda kopā ar radinieku T. Lāci aizbrauca uz Vīni, lai īstenotu sen loloto sapni par tālāku mācīšanos. Dzejnieks bija brīvklausītājs Vīnes universitātes Filozofijas fakultātē, taču materiālie apstākļi bija smagi, dzejnieku mocīja dažādas slimības, un viņš bija spiests atgriezties Rīgā. Vīnē dzejnieks guva ieskatu Vakareiropas mākslā, apjautu par milzīgām kultūras bagātībām un izveidoja teorētisko pamatu savai mākslai. Liela loma tajā tiek ierādīta savdabīgam dvēseles kultam. Visvairāk viņu ietekmējis slavenais amerikāņu dzejnieks Valts Vitmens ar grāmatu "Zāļu stiebri".

9. Pēc atgriešanās no Vīnes viņš strādājis par skolotāju vairākās skolās, t. sk. A. Ķeniņa reālskolā (1908-1913), lasījis lekcijas par estētiku. 1907. -1908. gadā F. Bārda strādāja vienā no labākajiem tā laika literārajiem žurnāliem "Stari". 1908. gadā, saņēmis atbildi uz savu "Dzimtenes Vēstnesī" ievietoto iepazīšanās sludinājumu, Fricis Bārda sāka sarakstīties ar Paulīnu Puskalni. Viņi sarakstās divus gadus, līdz 1910. gadā satikās, bet 1915. gadā apprecējās.

10. Rakstnieku vakaros 1909. gada 5. novembrī un 1910. gada 21. janvārī F. Bārda nolasīja savu programmatisko apcerējumu „Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēma" , kurā iztirzāja romantisma pamatprincipus un vēsturisko attīstību. 1911. gadā iznāca Bārdas dzejoļu krājums „Zemes dēls"- viens no latv. neoromantisma spilgtākajiem darbiem.

11. 1916. gadā F. Bārda sāka strādāt Latvijas izglītības biedrības vidusskolā Rīgā, bet no 1917. gada oktobra Valmierā, kur noorganizēja izglītības biedrības vidusskolu un strādāja par Valmieras apriņķa skolu inspektoru. 1919. gadā dzejnieks atsāka darbu Latvijas izglītības biedrības vidusskolā Rīgā. Bijis arī latviešu valodas un literatūras docētājs Baltijas tehniskajā augstskolā.

12. 1919. gada 13. martā F. Bārda aiziet aizsaulē. Umurgas kapos 1933. gadā atklāts tēlnieka Teodora Zaļkalna veidots kapa piemineklis F. Bārdam. "Rumbiņos" darbojas Bārdu dzimtas muzejs. Friča Bārdas kapa piemineklis „Sērojošā mūza” Umurgā (tēlnieks T.Zaļkalns)

13. Otrais dzejoļu krājums „Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam" izdots pēc dzejnieka nāves 1923. gadā.

14. “Kā linu druva sāka ziedēt” (Maza zēna stāsts.) ...un tad iznāca no birzes vējšar garu, garu sirmu bārdu.Un visa lielā garā bārdapilna maziem ziliem zaķīšiem.Ak tu pagāns!Un tad piegāja pie saulesbalts ragains mākonis.Tam nokrita tumšzaļā cepuremūsu linos.Un vējš nu skrien to pacelt.Un aizskrien kā dullstaisni pa mūsu liniem,garo sirmo bārdugar zemi vilkdams.Un visi zilie zaķīšiizbira no tāsun palika mūsu linos.Un nu ir viss tīrums zils .. .Jā!

15. “Bukurags” Oi — oi — oi — briesmīgs gan ir viņš un ļaunstas vecais, tas lielais, tas ragainais auns! Nu jau pat Jankam viņš negriež vairs ceļuun badīties iet pat ar pērnājo teļu—tas bažibozuks ar milzīgo asti.Tik šodien gan jaunkungam izgāja prasti. Pie elkšņiem paēnā avotiņš mazs.Apkārt tam pienenes zeltojas.Iet savā ragainā frizūrāviņš raudzīt tās. Pretim tam avotānāk pretim otrs bažibozuks - tāds pats.O, domā viņš — nu tik būs lieta! Un — bac! viņš saslējies zveļ tam. Zveļ, cik tik ir jaudas—bunkš! avotā... Izlec un sprauslā un šķaudās.

16. “Pusnakts” Pusnakts, ap mani vientulība glaužas Tik klusa un tik savādi sveša. Kad nakts, manī baiga doma jaušas, Tā nav(a) nakts, tā ir jau, Tā jau dziļā dusa. Nav dvēselē ne naida vairs, ne sāpju, Ne mīla krūtīs, ne naida vairs, Un ērkšķu vaiņags kādreiz pieri dzēlis, Tik tīrs un dzidrs es zilā dzidrē kāpju.

17. “Vecā pirtiņa” Aiz rudzu stūrīšapie bērzu birzīšazaļā pļavmalīpavēnīvecā pirtiņa sēd. Sēd gluži salīkusiun lietū izmirkusi -ar salmu boļeniun dūmu seģenikā melna vecenīte,kā ubadzīte. Tai lodziņš viens patskā tumša acs.Bet bezzobu mutēīss, nozelēts ļuļķītsdrebēdams turasun kuras . . . Ak, manu pelēko večulīt!Uz rudeni tevi jau projām grib dzīt!Tu sēdot un pīpējot, pīpējot -bet sildīt nemaz mūs vairs negribot! Tad atnākšot jauna - ar cigāriemun strīpainiem silegļu lindrakiem.Kad tā sev dūmu seģeni siešot -pat circeņi klētī no karstuma diešot . . . Sestdienas vakarsgurdeni tumst,vecā pirtiņasēd un skumst . . .