Zemnieki Livonijā Zemnieku saimniecība

1. Zemnieki LivonijāZemnieku saimniecība Vēsture 7.klasei (07.03. – 11.03)

2. Jautājumi atkārtošanai 1. Kā vācieši ieradās Baltijā? Vācieši Baltijā 13. gs. ieradās ar saviem, no vietējām tradīcijām atšķirīgiem priekšstatiem par sabiedriskajām attiecībām. Vācu uzskati par valsti, tiesībām, morāli, sadzīvi utt. bija atbilstoši tā laika Rietumeiropā, īpaši Vācijā, valdošajai sabiedriskajai iekārtai. Pēc vietējo tautību pakļaušanas šis attiecību modelis pakāpeniski, piemērojot to vietējiem apstākļiem, tika uzspiests Baltijai.

3. Jautājumi atkārtošanai 2. Par ko sevi uzskatīja bruņniecība Livonijā? Bruņniecība Livonijā sevi uzskatīja par visdižciltīgāko sabiedrības daļu, taču patiesībā daudzas Livonijas bruņinieku dzimtas bija cēlušās no Vācijas zemāko muižnieku (Kleinadel) un ministeriāļu ­ laicīgo un garīgo feodāļu kalpu ­ vidus.

4. Jautājumi atkārtošanai 3. Kas bija lēne? Bruņiniekam piešķirtais zemes gabals, par kuru tam bija vara un noteikšana.

5. Jautājumi atkārtošanai 4. Kas bija naturālā saimniecība? Tāda saimniecības forma, kur notika mantas maiņa pret mantu, bet nauda kalpoja tikai kā vērtības mērs, nevis apgrozījuma un maksāšanas līdzeklis.

6. Jautājumi atkārtošanai 5. Kas bija mantāgs? Livonijas vasaļi 14. gs. sāka pulcēties savās apspriedēs ­ mantāgos, kur sprieda tiesu pār likumus pārkāpušiem vasaļiem, bet vēlāk arī par politiskiem un saimnieciskiem jautājumiem.

7. Jautājumi atkārtošanai 6. Kad un kāpēc beidzās bruņinieku laikmets? Situācija būtiski mainījās 15. gs. Kara tehnikas (šaujamieroču) attīstības rezultātā beidzās “bruņinieku laikmets”. Bruņinieki pakāpeniski pārvērtās par muižniekiem, jo Rietumeiropā 15. un 16. gs. mijā pieauga pieprasījums pēc lauksaimniecības un meža precēm. To cenas pieauga.

8. Jautājumi atkārtošanai 7. Kādi bija zemnieku dzīves apstākļi vidusslaikos? Zemnieku dzīvi lielā mērā spēja noteikt valdošās kārtas. Zemnieku dzīvei viduslaikos bija raksturīga nedrošība, slimības, dabas kataklizmas un nelaimes gadījumi, karš un ekspluatācijas spaidi, laupīšana un postīšana, ar ko visbiežāk nodarbojās karavīri. Nenoliedzama bija zemnieku milzīgā atkarība no dabas apstākļiem, kas bija noteicoši viņu labklājībā. Viduslaiku zemnieka dzīvi raksturo galvenokārt smags darbs, kas bieži vien kļuva par iemeslu dažādām slimībām un nespēkam. Zemnieki dzīvoja vai nu zem viena jumta ar lopiem, vai arī nošķirti no tiem. Lai ziemā nenosaltu, vairums cilvēku dzīvoja lielā šaurībā un saspiestībā, jo tā varēja uz turēt siltumu. Mājās tika celtas no koka, jumtus noklāja ar salmiem, niedrēm vai lubiņām (skaidām). Telpas parasti bija bez logiem, tādēļ gaisma ieplūda tikai pa nelielām atverēm, kuras ziemā gan aizbāza ar salmiem. Grīdas bija no māliem, sienas- no apaļiem baļķiem vai pildrežģa. Pavards bija atklāts- tikai viduslaiku beigās parādījās krāsnis. Dūmi tika izvadīti caur spraugām sienā vai caur durvīm. Kā gaismeklis kalpoja sveķains priedes skals.

9. Jautājumi atkārtošanai 8. Kādi bija dzimtbūšanas iemesli? Dzimtbūšana nostiprinājās līdz ar Livonijas sabrukumu un par verdzību to padarīja Pētera Pirmā iebrukums 18. gadsimtā.

10. Jautājumi atkārtošanai 9. Kādi bija zemnieku uzdevumi viduslaiku sabiedrībā? Bruņniecības loma 15.-16.gs. Eiropā sāka strauji samazināties. Arī Livonijā bruņinieki agrāk iekarotajās zemēs arvien vairāk pievērsās saimniecībai - tie veidoja muižas, bet paši kļuva par muižniekiem. Muižu zemes bija nepieciešams apstrādāt. Tādēļ vietējie zemnieki, kuri līdz tam pārsvarā bija samērā brīvi ļaudis, tika piesaistīti zemēm. Līdz ar to 16.gs. sākumā brīvu zemnieku Livonijā jau vairs gandrīz nebija - dzimtbūšana bija kļuvusi par tās noteicošo ekonomisko pamatu.

11. Zemnieki Livonijā Livonijas zemniecības tiesiskais stāvoklis pakāpeniski mainījās – 15. gs. beigās un 16. gs. pilnīgi izveidojās un nostiprinājās dzimtbūšana. Tomēr vācieši neienesa būtiskas pārmaiņas Livonijas lauksaimniecībā, tā turpināja pastāvēt 10.–13. gs. līmenī. Smagos ekonomiskos un politiskos apstākļos sākās vietējo tautību – latgaļu, sēļu, zemgaļu, kuršu un lībiešu saplūšana latviešu tautā. Lai iegūtu vietējo iedzīvotāju labvēlību, dažreiz zemes kungi to nomainīja ar zemniekiem izdevīgāko kunga tiesu. Bez naturālajām nodevām jeb nodevām graudā vietējie iedzīvotāji tika aplikti arī ar sabiedriskajām klaušām. Zemes kungi piesavinājās arī tiesības uz pagastu vai vaku (pagasts).

12. Zemnieki Livonijā Zemes kungu, bet sevišķi viņu vasaļu apmešanās uz dzīvi laukos izraisīja pārmaiņas zemnieku tiesiskajā un ekonomiskajā stāvoklī. Desmitā tiesa lielākajā daļā bija atjaunota un ar laiku tā pieauga līdz 1/4 zemnieku ienākumu. 14. gs. zemnieki arvien biežāk nokļuva parādos. Stāvokli veicināja biežie kari un epidēmijas. Trūkumā nonākušos zemniekus no pilnīgas izputināšanas centās glābt paši muižnieki, izsniedzot mājlopus un sēklas "pagaidus". Tomēr ne visi zemnieki parādus spēja atdot. Nenomaksāto parādu nasta iekrājās un tie tika ierakstīti tā sauktajās vaku jeb zemes grāmatās. 14. gs. 2. pusē zemnieku parādi bija kļuvuši par ikdienišķu parādību. Daudzi nonāca parādu verdzībā un kļuva par dreļļiem. 15. gs. bez desmitās, citur – ceturtās tiesas vai kunga tiesas, zemniekiem bija jādod arī tā sauktie sieciņi baznīckungam (labībā), kara nodokļi un citas nodevas

13. Zemnieki Livonijā Sākot ar 1804. gadu, vairāki dekrēti vājināja vācu muižnieku varu pār latviešu zemniekiem. 1818. gadā Kurzemē, bet 1819. gadā Vidzemē notika zemnieku brīvlaišana. 1849. gadā tika pieņemts likums, kas ļāva zemniekiem veidot sev piederošas saimniecības. 1861. gadā notika brīvlaišana arī Latgalē. Visā 19.gs. laikā un 20.gs. sākumā, līdz pat 1. pasaules karam, Latvijas likteņus noteica cariskās Krievijas un vietējās pārsvarā vācu, lielo zemes īpašnieku izveidotās pārvaldes institūcijas (landtāgi).

14. Zemnieki Livonijā Trīs lauka sistēmas, metode lauksaimniecības organizācijā, ko ieviesa Eiropā viduslaikos. Divu lauka sistēmā, puse zemes bija apsēta ar laukaugiem un puse atstāta papuvē katru sezonu; trīs lauku sistēmā, tikai zemes trešdaļa gulēja atmatā. Rudenī viena trešdaļa tika apstādīta ar kviešiem, miežiem vai rudziem un pavasarī zemes trešā daļa bija apstādīta ar auzām, miežiem, un pākšaugiem, ko novāc vasaras beigās. Pākšaugi (zirņi un pupiņas) uzlaboja augsnes kvalitāti un tajā pašā laikā papildināja cilvēku uzturu. Tas nodrošināja divas ražas viena gada laikā, samazinot neražas un badu.

15. Zemnieki Livonijā Livonijas periodā Latvijas materiālo un garīgo kultūru veidoja vietējo iedzīvotāju – latviešu un igauņu jeb nevācu kultūra un viduslaiku vācu kultūra. Šo kultūru attīstību 16. gs. būtiski ietekmēja reformācija. Zemnieki nestrādāja svētdienās, jo tad viņi apmeklēja dievkalpojumu. Zemnieki svinēja svētkus – kristības, laulības, piekopa tautas tradīcījas. Lai aprakstītu latviešu ģimenes godus, pietiek ar 19.-20. gadsimtā savāktajiem folkloras un etnogrāfijas avotiem, toties, lai izpētītu šo paražu cilmi nepieciešams iepazīties gan ar senākiem vēstures un folkloras avotiem, gan ar tradicionālās mūzikas un dejas paraugiem.

16. Zemnieki Livonijā Vīlandes prāvests Dionīsijs Fabrīcijs 17. gadsimta sākumā aprakstīja latviešu kāzu tradīcijas - gan to, ka laulības slēdz līgavu nolaupot, gan to, ka kazu dzīres svin trīs dienas. Folkloras pētniekiem būtisks ir dziedāšanas un dejošanas raksturojums. "Viņi dzied un dejo, lecot reizē ar abām kājām. Viņu dziesmas parasti ietvertas distihos, kas saskan ar balsienu vienādu skaitu; lielākā daļa ir asprātīgas un izteic domu divās rindiņās. Visas dziedamas tai pašā tonî un melodijā". No teiktā jāsaprot, ka raksturota tradicionālā dziedāšanas maniere, kurā tekstus izdzied (sauc) vienā melodijâ. Šis dziedāšanas veids, kuru etnomuzikologi uzskata par ļoti senu, kā raksturīgs gadskārtu un ģimenes godu svinībām līdz 20. gadsimtam saglabājās vairākos reģionos Rietumlatvijā - Alsungā un Lejaskurzemē, un Austrumlatvijā.

17. Zemnieki Livonijā    Vairums 17. gadsimtā sarakstītajos darbos tika kritizēta latviešu ģimenes tradīciju laicīgā daļa, jo īpaši muzicēšana un dejas. Mācītājs Kr. Kelhs 1695. gadā publicētajā darbā aprakstīja kāzas, kādas viņa laikā novērotas latviešiem un igauņiem. Šī  apraksta elementi būtībā neatšķiras no 19. gadsimtā fiksētajām kāzu tradīcijām (kāzas svin pilnā vai augošā mēnesī, brūtgāna brālis jāj kāzu brauciena priekšgalā ar zobenu rokā, pēc laulāšanas jaunais pāris cenšas uzmīt viens otram uz kājas, līgavai pa ceļam uz  vīra mājām aizsien acis, mičojot līgavai sit pliķi un liek auklēt bērnu, līgava ziedo naudu un nolej alu pie pavarda un citur). Tautas tērps Piebalgā

18. Uzdevumi darbam! • Izglītības centri viduslaikos? • Sholastika? • Universitāšu rašanās?

19. Izmantotā literatūra http://www.atlants.lv/referats/zemniekizemnieku-dzives-raksturojums-viduslaikos/377392/ http://www.savietis.com/index.php?option=com_content&view=article&id=31&Itemid=37 http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_v%C4%93sture http://www.britannica.com/EBchecked/topic/593743/three-field-system http://www.gudrinieks.lv/referati/referats/livonija-svetas-marijas-zeme.html L.: Šmits P. Seno Latviešu kāzas // Latvju tautas daiņas  - 8. sej. - 1931. - 5.-6.lpp.