Džambatista Viko (1668.—1744.)

1. 18/09/07 Džambatista Viko (1668.—1744.) Cildenuma metafizika (“Jaunā zinātne”, u.c.)

2. It is another property of the human mind that whenever men can form no idea of distant and unknown things, they judge them by what is familiar and at hand.- Giambattista Vico Galvenie darbi De Nostri Temporis Studiorum Ratione (1708) De Aequilibrio Corporis Animantis (1736) Liber Metaphysicus (1710) Par varonīgo dvēseli [De Mente Heroica (1732)] Par senāko itāliešu gudrību (1710) Jaunā zinātne Scienza nuova (1725)] Vispārējās tiesības (1720) De constantia iurisprudentis

3. If Italy had listened to Giambattista Vico, and if, as at the time of the Renaissance, she had served to guide Europe, would not our intellectual destiny have been different? Paul Hazard, La pensee europe enneau XVIII siecle de Montesquieu a Lessing Viko tiek uzskatīts par vēstures filozofijas iedibinātāju; Viko tiek uzskatīts par kultūras filozofijas un mitoloģijas filozofiskās pētniecības iedibinātāju; Viko – socioloģijas tēvs Vēsturnieks, Jurists, Filozofs. Viko “atklāj” deviņpadsmitajā gadsimtā.

4. Kroče Viko saskatījis itāliešu Hēgeli; citi, gluži pretēji, oriģinālu domātāju, kurš liek pamatus humanitārajām un sociālajām zinātnēm; Džeimss Džoiss balstās uz Viko “Finegāna vāķēšanā” (1939). Gramšī Neapoli nodēvējis par “vēstures strupceļu”. Viko ir retorikas pasniedzējs Neapolē.

5. Viko Neapole (jaunā pilsēta)

6. Viko nedomā cildeno saistībā nedz ar estētiku, nedz mākslām, bet gan Ar antropoģenēzi Civilizācijas kosmoģenēzi Viko formula: “esi varonis, meklē cildeno!” Viko paplašina Longīna mācību līdz atziņām par “ideālu vēsturi.” Izsekot cilvēces tapšanas vēsturei un izzināt, kas veicina mūsu izziņu. Kā nonākam pie līdzīgām idejām, lai gan esam viena otrai nezināmas tautas? Kāda vieta cildenuma pētniecībā atvēlama Viko?

7. Ievadam Kā bestioni pārkāpj dzīvnieciskuma slieksni? • Atšķirība nostādnē: Tas ir mēģinājums iztēloties: kā pirmatnējie cilvēki nonāk līdz domāšanai nevis aplūkot kā filosofi skatījuši sākotnējās idejas. • Cildenais atklājas: • kā radošs - valodu, fikciju - radošs; • kā izziņu atbalstošs; • kā “humanizējošs”, nodrošina cilvēcības virzību, panākot civilizētas pasaules nostiprināšanos.

8. Viko cildenuma nesavlaiciskums virzoties pretim negatīvai definīcijai, Ja ir kāda kopīga pazīme 17. gs. filozofijai tad tā ir negatīva attieksme pret retoriku.

9. Princípi di una Scienza nuova d'intorno alla natura delle nazioni, per li quali siritruovano altri principi del diritto naturale delle genti 1725. gads – pirmais izdevums; 1735. gads -- otrais izdevums; 1744. gads – trešais izdevums. Ar scienza – Viko saprot jaunu dzīves izpratni, domāšanu, attieksmi.

10. Uzsver, ka nevis pateicoties skaidrām un drošticamām idejām nostiprinās doma, bet gan Pārvarot cīņā ar vārdiem neskaidrību un nepārskatāmību. Viko – retorikas filosofs Neapoles universitātē (tātad neatbilst sava laika garam)

11. Alegorijas skaidrojums

12. Cildens un “jaunā zinātne” Viko arhaisks cildenā aprakstā: • Neaplūko cildeno tēlotājmākslās; • Nedz arī to atrod dabas varenības demonstrējumos (stāvi kalni, okeāns, tuksnesis); • Nesaista ar moralizēšanu, atsakās idealizēt varoni; pirmie cilvēki – nejūtīgi dzīvnieki (“grosses bêtes stupides, insensibles et bornées”) • Zelta laikmetam ir grūti noticēt un ir jāpieliek liels iztēles spēks, lai iedomātos šo raupjo cilvēku poētisko iedabu (§ 34); • Herkuless – skata kopā ar citiem leģendas elementiem. • Kā to dara gleznotāji Piero di Cosimo, de Mantegna, Giulio Romano kopš otrās renesanses; • Sal. Ar 17. gs. Noslēgumu un Kanta skaistā un cildenā analīzēm. • Pretēji Ruso – mīļajiem mežoņiem (“bons sauvages”); • Atšķirībā no Hēgeļa Viko ir uzsvēris, ka progress nes sev līdzi neizbēgamus zaudējumus un briesmas. • Herkuless – Piem., Šāftsberijs skata kā filozofu, kā morālas izvēles paraugu.

13. Cildens • Viko neinteresējas par traģēdiju; • Viko interesējas par eposu; • Viko interesē bailes un šausmas; • Viko uzmanība pievērsta radošumam (ingenium) , izgudrojuma cildenumam; • Viko neinteresē kantiska tipa abstraktas spekulācijas, cildenā avots cilvēka iztēle, ne prāts. • Bualo, Silvāns, Žakūrs – cildenais franču teātrī; • Bērks – Miltons, Šekspīrs; • Ne dziesmām, kas rada katarsi;

14. To give sense and passion to insensible things is the most sublime task of poetry: • Par varonīgo dvēseli (1732) • Varonīgā dvēsele ir patiesas izglītības pamats. Tā meklē cildeno. Vispirms cildeno dievišķajā, tad cildeno – dabā. • Filozofi definē varoni – kā to, kas tiecas pēc cildenā. Tēma, kas plūst pāri ar lielumu, spožumu, cildenumu Cildens Gara pieredze, ar dvēseles bailēm, trīsām un labpatiku. Historiogrāfiski cildenais -- šķirtne starp zināmo un nezināmo.

15. Cildeno Viko lieto galvenokārt nekā lietvārdu, bet kā apzīmētāju. Cildens, cildeni, ne cildenums? Bualo ievieš lietvārdu – cildenums?

16. Varonība un barbarisma noraidījums Viko nepārtrauktas uzmanības centrā ir izglītība, taču viņš uzsver, ka ne dabas, bet gara lietas ir būtiskākas.

17. “Kritikas” vietā, kas dara dvēseli sausu un noplicina izgudrotājgaru, Viko aicina attīstīt jutīgumu, iztēli, atmiņu, kas veido “sens commun”, bet nevis “bon sens”

18. “Mūsu laika pētniecības metode” (1708) Uz vispārību vērstas izglītības manifests. To papildina “Par varonīgo garu” (1732). Runa ir par patiesas “universitātes teorijas” veidošanu.

19. Kultivēt to dievišķā daļu, kas ir atvēlēta; ar grūtu darbu pārbaudīt spējas un ķerties pie tā, kas spēkiem liek atmosties. Universitātei ir jābūt ģēnija: slimnīcai; Laboratorijai; Paradīzei. Tiekties pēc cildenajām lietām,

20. Ir skaidrs viens, proti, vulgāriem ļaudīm nepiemīt varonības realitāte.

21. Reālais un patiesais ir cildenā puses. Viko oriģinalitāte ir tajā, ka viņš aizstāv subjekta, kas iestājies par vispārējo, spēku. Mišlē: “Mūsu laika varonība: kas no tās ir vēl palicis? Dekarta “ego”: Es domāju, tātad es esmu (individuāli). Leibnica cēlonis: es daru, es esmu (individuāli). Viko: es darbojos, tātad es esmu (kā cilvēcība), tas nozīmē, ka ne tikai mana individualitāte, bet arī mana vispārība ir manis paša nosacīta. “

22. Rūpes par cildeno cilvēkam liek pakļauties spēkiem, kas ir varenāki par atsevišķo indivīdu un liek tam strādāt visu labā. “Darbs” ir viens no galvenajiem Viko vārdiem. “Poēzijas darbs”; Hērakla Aerumnae

23. Galvenais ir izvairīties no refleksijas barbarisma: kas liek zaudēt savstarpējo uzmanību starp cilvēkiem kad katrs seko tikai savai vēlmei un iedomai. Būtisks ir ieguldījums civilizācijas labā.

24. Poēzijas cildenā būtība • Valodas poētiskā un metaforiskā sākotne; • Neoplatoniskais iztēles jēdziens tiek sapludināts ar neoaristelisko mākslas jēdzienu; • Sapludinājums tiek uzpotēts Cicerona ticībai vārda varai un Longina pacēluma vai cildenā mācībai.

25. Viko “jaunā zinātne” • Viko – metafizika ir “cildenā zinātne”; • Tā izvērš gramatiku; • Tā izvērš filoloģiju (kas ir zinātne par pagātnes resursiem?). • Homērs kā “cildenākais starp cildenajiem dzejdariem.”

26. Viko un Longīns • Homēra dzejas avots ir naivās, raupjās, kaismes pilnās “savvaļas un mežonīgās lietas” – šāda pieeja Viko dara radniecīgu Longīnam un uzrāda karteziānisma konceptuālās pieejas robežas.