ZINĀTNES SABIEDRISKĀ IZPRATNE UN KOMUNIKĀCIJA LATVIJĀ

ZINĀTNES SABIEDRISKĀ IZPRATNE UN KOMUNIKĀCIJA LATVIJĀ Dr.sc.soc. Anda Ādamsone-Fiskoviča LZA Zinātnes un tehnoloģijas pētniecības centrs

Tematikas aktualitāte • Zinātnes institucionalizācijasveicinātsbūtisks zinātnisku zināšanu pieaugums • Zinātnes atziņu pieaugoša loma dažādu tautsaimniecisku un sociālu vajadzību apmierināšanā • Zinātnes ekspansija uz pieaugoša zinātnes un plašākas sabiedrības nošķīruma rēķina • Zinātnes daļēja autoritātes un uzticamības mazināšanās dēļ tās neviennozīmīgi vērtējamā devuma • Nepieciešamība rast jaunas publiskās komunikācijas formas zinātnes lomas un nozīmības pamatošanai, sociāli atbildīgas zinātnes nodrošināšanai

Zinātnes komunikācijas definēšana • Nepieciešamība pēc zinātnisko atziņu transformēšanas vispārpieejamā izteiksmes veidā • Uz nespeciālistu auditoriju vērsta zinātniska satura komunikācijas prakse - dažādās formās un žanros • “Atbilstošu prasmju, mediju, aktivitāšu un dialoga lietojums, lai radītu vienu vai vairākas no sekojošām personiskām atbildes reakcijām uz zinātni: apzināšanās, patika, interese, viedokļa veidošana un izpratne” (Burns, O’Connor & Stocklmayer 2003) • Apzīmējumu daudzveidība: • Zinātnes popularizācija (sciencepopularisation) • Zinātnes komunikācija (sciencecommunication) • Sabiedriskā tuvināšanās (publicoutreach) • Sabiedrības iesaiste (publicengagement) • Kādēļ, kad, kur, kas, kā, kam, kādā nolūkā tiek komunicēts

Paradigmu maiņa zinātnes un sabiedrības attiecību izpratnē

Zinātnes un sabiedrības attiecību konceptuālie modeļi

Atsevišķas starptautisko pētījumu atziņas • Zinātnes publiskās komunikācijas mērķi tiek galvenokārt saistīti ar iedzīvotāju izglītošanu, no tās izrietošu intereses radīšanu par zinātni, kā arī individuālu zinātniskas karjeras iespēju apsvēršanu sabiedrībā (Davies 2008). • Eiropas pētniecības iestādēs uz sabiedrības iesaisti vērstās zinātnes publiskās komunikācijas aktivitātes lielākoties vēl ir marginālas un sabiedrības iesaistes perspektīva vēl nav uzskatāma par pētniecības organizāciju kultūras būtisku un integrālu elementu (Neresini, Bucchi2011). • ES valstu zinātnes komunikācijas praksēs dominē prasmju attīstīšanas un intereses rosināšanas centieni, mazākā mērā vērojamas iniciatīvas zinātnes lomas kritiska izvērtējuma veicināšanai – primārais uzsvars uz zinātnes “pārdošanu” (Mejlgaardetal 2012).

Zinātnes publiskās komunikācijas prakšu vēsturiskā attīstība Latvijā Zinātnes sabiedriskās lomas / zinātnes publiskās komunikācijas dominējošo perspektīvu maiņa

Zinātnes komunikācijas instrumenti Latvijā

Aktivitātes pamatojuma argumentācijas (I) • Zinātnieka normalizācija “.. Paskatīties, ka viņi [zinātnieki] nav nekas cits... Ka viņi ir tieši tādi paši cilvēki kā visi citi.” • Zinātnes normatīvā atbildība “Savs darbs būtu jāmēģina izskaidrot, lai cilvēki saprot, kāpēc tad viņi maksā tos nodokļus un kāpēc tad tur tie zinātnieki bļauj, ka viņiem algas mazas – lai viņi saprastu, kur tas viss aiziet.” • Zinātnes prestižs/pašsaglabāšanās “Ja man lūdz [uzrakstīt kādu populārzinātnisku rakstu], tad es neatsaku. [Bet] to es gan gribu teikt, [ka] tikai tāpēc vien, lai izskanētu tas zinātnes vārds.” • Nacionālā pašapziņa “Un tad arī sabiedrībai nebūtu zināmi mazvērtības kompleksi, kas pašlaik mērķtiecīgi tiek iepotēti par to, ka Latvijā nekā nav [..]. Tā nav, šī intelektuālā dzīve ir pietiekami aktīva, tikai jautājums ir, vai to grib un var saskatīt.”

Aktivitātes pamatojuma argumentācijas (II) • Zinātnes tirgvedība “Uz biznesu orientētos pētījumos [..] zinātnieki ir daudz vairāk ieinteresēti stāstīt un skaidrot, vienkārši reklamēt sevi, un stāstīt sabiedrībai, ka, redz, no mums ir tāda un tāda jēga [..]. Tam ir tāda mārketinga piegarša.” • Cilvēkresursu nodrošinājums “Mums viens no motivācijas veidiem ir vispār pēc iespējas vairāk pateikt kaut ko par savu virzienu, par savu nozari ar domu, ka pēc iespējas vairāk kāds atnāks studēt pēc tam.” • Laju lietpratība “Būtiska ir šī te saikne starp inovatīvas attīstības iespējām un sabiedrības izglītību, kam būtu jābūt mērķtiecīgam izglītības politikas vadītam procesam, kas vērsts nevis uz formālu informēšanu, bet uz sabiedrības apziņas celšanu.”

Pasivitātes attaisnojuma argumentācijas (I) • Neformālo prasmju ierobežotība “..ir zinātnieki, kas nāk atkal un atkal, jo viņiem ir izteikta spējaatraktīvi, interesanti un saprotami pasniegt noteiktas tēmas. Noteikti nav tā, ka zinātnieki neprot izteikties. Bet, protams, ne no visiem to var sagaidīt.” • Nevaļa “Es piedāvāju arī citiem kaut ko rakstīt – nu, uzrakstiet jūs. - Nē, nē tas nedēļas prasīs. Tā kā nu, ja tas prasa nedēļas, tas jau nu gan neder nekur.” • Finanšu resursu ierobežotība “Tas lielā mērā ir arī finansiāls jautājums, jo līdz šim pie niecīgā atalgojuma zinātnes jomā bija grūti runāt vēl par kādām papildus brīvprātīgām aktivitātēm.” • Akadēmiskā prestiža apdraudējums “Vairums zinātnieku tur zem sava goda rakstīt populārzinātniskus rakstus.”

Pasivitātes attaisnojuma argumentācijas (II) • Profanācijas risks “... kāpēc lai viņi tagad profanētos un mēģinātu stāstīt kaut kādas lietas, kas viņam simts gadus šķiet pašsaprotamas, cilvēkam, kurš jau vidusskolas laikā nav mēģinājis saprast un iemācīties.” • Normatīvā regulējuma ierobežojumi “Būtu ļoti vēlams, lai būtu politika šajā jomā un lai šie jautājumi vispārējas stratēģijas ietvaros tiktu akcentēti, jo oficiāli šāds uzsvars uz zinātnes komunikācijas procesa veicināšanu pagaidām šeit vēl nekur neparādās.” • Mediju rezistence “Mēs varam sūtīt, varam nesūtīt šīs te preses relīzes, visu pārējo – ja par to nav samaksāts, maz izredžu, ka tas kaut kur parādīsies.” • Zināšanu nepabeigtība “Nu, ikdienā jau faktiski arī nepopularizēsi, jo zinātnē jau diezgan ilgi iet, kamēr uzkrāj kaut ko, kas būtu popularizējams.”

Pasivitātes attaisnojuma argumentācijas (III) • Laju kapacitātes ierobežotība “Tas ir tā, kā bērt cūkām pērles priekšā – jēgas nekādas nav, tu tērē laiku, resursus un enerģiju, bet rezultāts ir čiks, jo tie cilvēki tāpat nesaprot, ko tu viņiem stāsti.” • Zinātnes diskreditācija “Cilvēks no malas grib tā kā teātrī, ka katru nākamo vakaru ir jauna izrāde. [..] un, jo tu vairāk tur runāsi, jo vairāk no tevis to jauno prasīs. Tā, ka man liekas, ka tas ir šausmīgi – visa tā izrādīšanās sabiedrībai.” • Zinātnes viktimizācija “Šajā brīdī vispār vēl brukt zinātnei virsū arī nebūtu īsti [korekti], jo mēs jau tik trausli pašreiz savā... Mēs jau esam nospiesti ar savu naudas nedošanu mums, un arī sabiedrībā tas – ko tad jūs dodat, ja?”

Funkciju deleģējuma argumentācijas • Atbildības izkliede “Šeit gan jāteic tā, ka paši zinātnieki, protams, tikai daļēji ir atbildīgi par savu pētījumu rezultātu popularizēšanu, ir jābūt starpniekam – starpposmam. Tātad – ieinteresētiem žurnālistiem, preses izdevumiem, arī populārzinātniskai literatūrai.” • Atbildības kolektivizācija “Nebūtu pareizi no katra zinātnieka pieprasīt šādu darbību. To drīzāk vajadzētu organizētzinātnisko iestāžu līmenī, ieviešot preses sekretāra amatu vai tml.” • Komunikācijas aģentu aizstāšana “Te, faktiski, tas starpposmiņš būtu tas labais – kāds tāds amats, postenis, cilvēks – vienalga, kā to lai nosauc, kas tomēr ir starp to lielo zinātnieku, kurš ne grib, ne var bieži vien nokāpt no sava mākoņa, un to cilvēku, kurš varbūt grib kaut ko uzzināt, bet nezin kā.” • Kompetenču segmentācija “Nav nepieciešams visiem zinātniekiem obligāti apgūt šīs te komunikācijas iemaņas un prasmes – nevajag jaukt zinātniekus ar žurnālistiem, jo katram ir sava darbības joma..”

Ekspertu argumentāciju rezumējums • Zinātnes komunikācijas orientācija uz zinātnes pozitīva publiskā tēla veidošanu, pilsoņu zinātniskās lietpratības līmeņa celšanu. • Vienvirziena zinātnes popularizācijas dominēšana pār dialogveida zinātnes komunikācijas izpratni. • Zinātnes komunikācijas pragmatisms – zinātnes kā komercstruktūru sadarbības partnera pašreklāmas un zinātnes kā sociālas kopienas pašatražošanās veicināšana. • Prasmju, laika, finanšu, mediju resursu ierobežotība. • Zinātnes komunikācijas iespējamības nosacījumu cieša sasaiste ar zinātnes regulējošo formālo/neformālo normu lomu – tās marginalizācijazinātnieku īstenojamo funkciju klāstā, reālu institucionālu stimulu trūkums. • Atbildības izkliede, kompetenču funkcionāla segmentācija.

Sabiedriskās domas aptaujas Latvijā

Interese par zinātni un tehnoloģijām Special Eurobarometer 401: Responsible Research and Innovation (RRI), Science and Technology (2013)

Informētība/ieinteresētība Special Eurobarometer 401: Responsible Research and Innovation (RRI), Science and Technology (2013)

Informācijas avoti Special Eurobarometer 401: Responsible Research and Innovation (RRI), Science and Technology (2013)

Zinātnes un tehnoloģiju ietekme Special Eurobarometer 401: Responsible Research and Innovation (RRI), Science and Technology (2013)

Pilsoniskā līdzdalība Special Eurobarometer 401: Responsible Research and Innovation (RRI), Science and Technology (2013)

Jaunieši un zinātne Special Eurobarometer 401: Responsible Research and Innovation (RRI), Science and Technology (2013)

Zinātnes sabiedriskās izpratnes tendences • Neskatoties uz plaši izplatīto tēzi par sabiedrībā vērojamu uzticības krīzi zinātnei, zinātnieki savas profesionālās ekspertīzes ziņā Latvijā saglabā salīdzinoši augstu iedzīvotāju uzticību. • Mazāka paļāvība saistībā ar radīto zināšanu tālāku lietojumu un zinātniekuspēju kontrolēt tā atbilstību plašākas sabiedrības interesēm. • Samērā kritisks zinātnes kā racionālās domāšanas dominējošās lomas vērtējums, tās pienesuma pieaugoša problematizācija, nemazinoties pozitīvā devuma atzīšanai. • Pieaugošs iedzīvotāju subjektīvi paustās intereses un informētības līmeņa pieaugums zinātnes un tehnoloģijas jomā. • Zems pilsoniskās līdzdalības nepieciešamības un tās potenciāla vērtējums sabiedrībā (zems pretenziju līmenis, pasivitāte).

Secinājumi • Nozīmīgs zinātnes komunikācijas prakšu īstenošanu kavējošs faktors paralēli dažādiem ārējiem ierobežojumiem saistīts ar valdošā zinātnē valdošajām normām. • Noteikts zinātniskās lietpratības līmenis var kalpot kā nozīmīga bāze līdzvērtīga zinātnes un sabiedrības dialoga sekmēšanā, tomēr tas nav uzskatāms par ekskluzīvu priekšnoteikumu šādu dialogveida attiecību veidošanai. • Dialogveida attiecību veidošanās zinātnes un sabiedrības starpā ir divpusējs process, kam nepieciešama abu iesaistīto pušu iniciatīva un izpratne par šāda dialoga lomu, nepieciešamību un īstenošanas iespējām. • Latvijas iedzīvotāji pagaidām samērā vāji apzinās un iestājas par savu rīcībspēju Z&T jautājumu jomā, kas skaidrojams ar salīdzinoši vājo vispārējās pilsoniskās sabiedrības attīstību.

Secinājumi • Korektāk ir runāt nevis par zinātnes popularizācijas jeb vienvirziena komunikācijas un zinātnes un sabiedrības dialogveidakomunikācijas prakšu savstarpēju aizvietojamību, bet gan to papildinošo ietekmi. • Sabiedrības un zinātnes integrācijas/segregācijas līmeņa vērtējamā būtiskāks radītājs ir nevis kvantitatīvās, bet gan kvalitatīvās jeb saturiskās iezīmes, kas raksturo pieejamo komunikatīvo prakšu spektru un tā pārklājumu tieši sabiedrības aktīvas iesaistes nišā. • Latvijā šobrīd vērojama pakāpeniska, bet joprojām fragmentāra aktuālo zinātnes un sabiedrības komunikatīvo prakšu un diskursu paplašināšanās no Z&S segregācijas uz integrāciju.

Paldies par uzmanību! Foto no personīgā arhīva

ZINĀTNES SABIEDRISKĀ IZPRATNE UN KOMUNIKĀCIJA LATVIJĀ