Download
1 / 18
190 likes | 445 Views
Skolēnu zinātniski pētniecisko darbu izstrāde. Metodiski norādījumi latviešu valodniecībā Inta Urbanoviča, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latviešu un vispārīgās valodniecības katedra. Temata izvēle:. aktualitāte novatorisms konkrētība praktiska ievirze.
E N D
Skolēnu zinātniski pētniecisko darbu izstrāde Metodiski norādījumi latviešu valodniecībā Inta Urbanoviča, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latviešu un vispārīgās valodniecības katedra
Temata izvēle: • aktualitāte • novatorisms • konkrētība • praktiska ievirze
Materiāla ieguve: • literārs avots (grāmatas, brošūras, laikraksti, žurnāli), • vārdnīcu materiāli, • arhīvu materiāli, • faktu vākšana no ziņu devējiem, • valodas materiāla datorizēta apstrāde (www.korpuss.lv) u. c.
Teorētiskās literatūras atlase: • darbā nepieciešamo terminu apguve, • iepriekšēji pētījumi par tēmu, • bibliogrāfisko uzziņu meklēšana (bibliogrāfiskie rādītāji, katalogi, datu bāzes).
Pētījuma struktūra: 1. ievads • pētāmās problēmas raksturojums, • darba mērķis un uzdevumi, • temata precizējums (ja nepieciešams), • pētnieciskās metodes, • darba struktūras raksturojums, • analīzes materiāla raksturojums;
2. pamatdaļa • temata analīze un risinājums nodaļās un apakšnodaļās, • loģiska pētījuma struktūra, • precīza tipoloģija, • (grafiki, diagrammas ?);
3. secinājumi: • galvenās atziņas un problēmu risinājumi, • pārskatāma struktūra;
4. atsauces un izmantotā literatūra: • korekta attieksme pret teksta autoriem, • prasme izvēlēties autoritatīvus materiālus, • analizētās literatūras apjoms un aktualitāte, • jautājumu izpratne un interpretācija.
Pētnieciskās metodes • Salīdzināmi vēsturiskā metode – metode, kuras pamatā ir valodas vienību salīdzināšana, konstatējot to radniecību.
Aprakstošā metode – metode, kuras pamatā ir aprakstošs valodas vienību skaidrojums.
Distributīvā metode – metode, kuras pamatā ir valodas vienību apkaimes izpēte, neizmantojot ziņas par šo vienību leksisko un gramatisko nozīmi ārpus konkrētā lietojuma.
Substitūcijas metode – metode, kuras pamatā ir valodas vienību lietošana citas vietā, saglabājot to pašu nozīmi. To izmanto, lai konstatētu, kādas funkcijas var veikt noteiktas valodas vienības. Rīt mēs iesim / ejam uz teātri.
Transformatīvā metode – metode, kuras pamatā ir valodas vienības pārveidošana, ievērojot noteiktus likumus. Es apēdu ābolu. / Ābols tika apēsts.
Opozīciju metode – metode, kuras pamatā ir valodas vienību pretstatīšana pēc noteiktu pazīmju piemitības (+) vai trūkuma (-). Iestādes direktors / direktore
Klons vēl ir auksts. Nesasilst pat dienas vidū. Pavasara siltums ir vārgs. Tas maigi pieskaras. Kā ūdens virskārta dziļos ezeros, kad tie sāk atdoties saulei. Un ātri pazūd vakara drēgnumā. Kā gaisma aukstās straumēs, kas stindzina kājas. Uz klona lieveņa guļ sune. Purns pret sauli. Acu plaksti viegli noraustās, kad tiem pārskrien gaisma. Rāma un grūta sune. Platajos sānos pa brīdim kāds nokustas. Kāds, kas vēl bauda neierobežotu labvēlību. Šajā gadalaikā lieveni nav vērts slaucīt. Pie vismazākās vēja pūsmas tas nobirst ar ziedlapiņām. Baltām, sarkanīgām, dzeltenām. Sunes nobirusī mugura lēni cilājas. Ieelpa, izelpa. Ieelpa, izelpa. Mia atsēdusies uz lieveņa, turpat blakus sunei. Atbalstījusi elkoņus pret ceļiem, plaukstas sakrampējusi, viņa viegli šūpojas. Uz priekšu, uz atpakaļu. Pavisam nemanāmi. Basas kājas. Uz pirkstgaliem, uz papēžiem. Viņai nosvīdusi piere un mazliet sāp galva no rūgtas ziedu smaržas istabā. Tāpēc viņa sēž uz lieveņa. No lieveņa labi var redzēt dīķa malu. Tur sēž tēvs. Viņi norunājuši nebūt kopā, bet būt redzamā attālumā. Mia redz – brīžiem tēvs raugās pāri dīķim, varbūt mākoņos, brīžiem viņš saņem galvu rokās un skatās zemē.
Rimtās auto dūkoņas iežūžoti, mēs, braukdami mājās pēc koncerta, kavējāmies katrs sevī. Pēkšņi pamanīju, ka gaisā ievējo īpatna, viegli rūgta smarža. Kaut kur dega... Mežs? Kūdra? Pavēros logos. Nekur nemanīja uguns atblāzmu. Mašīnas starmešu šautrās skrēja tikai sniegpārslas, ceļš izskatījās vientuļš un atsvešināts. Smarža uzvēdīja vēl vairāk. Eidis sarosījās: "Zemdegas gruzd." "Kā tu zini?" es brīnījos. "Tāda viņām smarža," Eidis attrauca. "Kāpēc viņas gruzd?" "Tāpēc, ka purvā bija ugunsgrēks, tas nu ir nodzēsts, bet zem virskārtas vēl paslēpusies uguns. Tur tās zemdegas arī gruzd," viņš viegli nopūtās, paskaidrojis man būtību. "Tas ir tāpat kā ar cilvēku?" tincināju Eidi. Viņš klusēja. Kad dūmu smarža aizvējoja naktī, Eidis pēkšņi atsāka mūsu sarunu. "Redzi, meitiņ... Cilvēks deg visu mūžu, deg ar lielāku vai mazāku liesmu, un tad viņam pienāk laiks nodzist. Bet tā jau arī nenotiek, ka viņš nodziest uzreiz, un beigta balle. Kaut kas no viņa paliek – tāds silts un apslēpts... Kaut kas viņā vēl dzirksteļo un gruzd. Tāpat kā tās zemdegas. Bet reiz izdziest arī tās. Un tad paliek tikai smarža."
