Lekc22

1. Lekc22 Maršrutēšana IP vidē 1.Ārējie MP un 2.Maršrutēšanas pārvaldība

2. Iekšdomēnu un starpdomēnu MP darbības lauki

3. Uzskata, ka datu trafiks caur tīklu virzās pretēji maršrutēšanas informācijai. Tas nozīmē, ka, pirms sūtīt datus no tīkla N1uz tīklu N2, servisa pakalpojumu sniedzējam ISP1(ISP – Internet Service Provider = juridiska persona, kas nodrošina piekļuvi internetam) ir jāpasludina maršruts N1 – N2 Maršrutizācijas informācija un pārraidāmie dati

4. Ārējie vārtejas protokoli Ārējais vārtejas protokols (External Gateway Protocol – EGP) noteic, kādā veidā savienotie tīkli ziņo viens otram par to savstarpējo pieejamību, un nodrošina maršrutēšanas informācijas apmaiņu starp autonomajām sistēmām (AS). EGP nosaukumu lieto gan vispārinātā, gan šaurā nozīmē; • pēdējā - tā apraksts ir dokum. RFC 904 kā BGP vecā versija; 2. plašā – visi starp domēnu MP, galvenie no kuriem ir: • robežu vārtejas protokols BGP (Border Gateway Protocol – BGP) un • Starpdomēnu maršrutēšanasprotokols IDRP (Inter-Domain Routing Protocol) Pašlaik protokolu (1) EGP aizstāj ar BGP, kas arī nodrošina maršrutēšanas informācijas apmaiņu starp autonomajām sistēmām (AS) un kura apraksts atrodams dokumentā RFC 1771. • BGP darbojas virs TCP, bet IDRP virs starptīklu protokola lietojot savas “rokasspiediena” procedūras

5. Robežu vārtejas protokols BGP Protokols BGP (pašreiz lieto versiju 4, tādēļ bieži raksta BGP-4 vai BGPv4) realizē 3 sekojošas maršrutēšanas operācijas: • Maršrutēšana starp AS • Maršrutēšana AS iekšpusē (intra-autonomous system routing) • Maršrutēšana caur AS (pass-through autonomous system routing) Ja protokols BGP nokonfigurēts maršrutēšanai AS iekšpusē, tad visi BGP-maršrutētāji atrodas vienas AS robežās, bet maršrutēšana caur AS ļauj līdztiesīgiem BGP-maršrutētājiem apmainīties ar maršrutēšanas informāciju arī caur tādu AS, kas neuztur BGP protokolu. Protokolu BGP uzskata par vienu no sarežģītākiem MP, kas nepieciešams tikai tīklos, kas pievienoti daudziem ISP. Jāņem vērā, ka, lai nodrošinātu maršrutēšanas viendabīgumu, internetā tiek uzturēta maršrutēšanas informācijas centrālā DB, kuras kopijas glabājas maršrutēšanas serveros. Šo shēmu sauc par maršrutēšanas arbitrāžas sistēmu.

6. Robežu vārtejas protokola BGP raksturojums Protokols BGP: • Ļauj maršrutētājiem (M) (vārtejām) dažādās AS apmainīties ar maršrutēšanas informāciju • Ziņojumi tiek sūtīti ar protokola TCP palīdzību • Lieto 3 funkcionālas procedūras • Kaimiņu maršrutētāju esamības aptauja • Kaimiņu maršrutētāju sasniedzamības pārbaude • Tīklu sasniedzamības pārbaude

7. Protokolā BGPv4 lietojamie ziņojumi • Open (Atvēršana) Lieto kaimiņu maršrutētāju esamības (pieejamības) attiecību nodibināšanai • Update (Atjaunošana); lieto: • Informācijas pārraidei par atsevišķu maršrutu paziņošanai un/vai • Izslēdzamo maršrutu saraksta paziņošanai • Keepalive (Apstiprināšana); lieto: • Apstiprina atvērto maršrutu • Periodiski apstiprina kaimiņu M klātbūtni • Notification (Paziņojums) To sūta, ja atklātas kļūdas.

8. Protokolā BGPv4 lietojamo ziņojumu formāti

9. Protokola BGPv4 vieta globālā interneta tīklā Protokols BGP ir īpaši svarīgs globālā tīklā, jo visi lielie ISP to lieto maršrutu informācijas apmaiņai. Internetā tiek uzturēta centrālā maršrutu informācijas DB, kas: • nodrošina maršrutizācijas viendabību, • Uztur izkliedētu maršrutu informācijas DB par katru ISP un visām saņēmēj adresēm • Šīs DB kopijas darbojas uz atsevišķiem maršrutu serveriem, ar kuriem sazinās ISP. Šo shēmu sauc par maršrutēšanas arbitrāžas sistēmu. • ISP lieto BGP-4, lai saņemtu viens no otra un no maršrutu serveriem maršrutu informāciju. • Tā kā šajā apmaiņā piedalās visi ISP, tad datagramma no jebkura datora uz jebkuru vietu tīklā tiks maršrutēta pareizi.

10. Starpdomēnu maršrutēšanasprotokols IDRP Starpdomēnu maršrutēšanasprotokols IDRP (Inter-Domain Routing Protocol) paredzēts lietot kopā ar protokolu IPv6. Līdzīgi kā BGP arī IDRP pieder pie maršrutu vektoru klases, bet atšķiras ar to, ka: • BGP darbojas virs TCP, bet IDRP virs starptīklu protokola lietojot savas “rokasspiediena” procedūras • BGP lieto 16-kārtu AS numerāciju, bet IDRP lieto mainīga garuma identifikatorus • BGP ziņojot par maršrutu norāda pilnu AS sarakstu gar maršrutu, bet IDRP var agregēt šo informāciju atbilstoši domēnu konfederācijas koncepcijai • protokolā IDRP vairākas AS var tikt apvienotas domēnu konfederācijā, kas var tikt uzskatīta kā atsevišķa AS un šis process ir rekursīvs.

11. Maršrutēšanas pārvaldība atsevišķa tīkla ietvaros Lai nodrošinātu efektīvu maršrutēšanas pārvaldību, viens no svarīgiem tīkla administratora uzdevumiem ir izstrādāt un uzturēt maršrutēšanas politiku, ņemot vērā konkrētā tīkla īpatnības. Ja, piemēram, tīklā starp (.) A un B ir iespējami 2 ceļi, no kuriem: • viens iet caur 128Kb/s ISDN kanālu, kas savieno pa tiešo (mazāka aizkave) , • otrs – caur kanālu T1 (lielāka caurlaidspēja), kas iet caur vairākiem tīkliem, tad, acīmredzot, protokols RIP sūtīs visu trafiku caur ISDN (mazāk posmu), bet protokols OSPF - visu trafiku caur T1 (lielāka caurlaidspēja). Tas var neapmierināt, ja tīklā ir dažādu prasību trafiki, piem., 1)VoIP un 2)HTTP un FTP. Šeit labākais risinājums – sūtīt visu VoIP trafiku caur ISDN, bet 2. veidu – T1. Lai to nodrošinātu, jāveic attiecīga konfigurācija atbilstoši izvēlētai politikai.

12. Maršrutēšanas protokolu izvēle maziem birojiem Ja tīkls ir neliels (<10 datoru, kam katram savs a/tīkls + 1-2 interneta piesl.), tad vispār MP nevajag. Izvēloties RIP un OSPF jāņem vērā, ka: • RIP uzstādāms tikai visvienkāršākos tīklos • OSPF prasa ievērojamas rūpes to konfigurējot un uzturot. • RIP uzstādāms tikai īpašos gadījumos: • Pieslēdzoties serverim, kas neuztur OSPF, lai tas varētu dinamiski noteikt optimālo maršrutu • Kad lietojamie M neuztur citus protokolus, piem., ugunsmūri un piekļuves iekārtas, kas translē tīkla adreses mājas un maziem birojiem (SOHO – Small Office, Home Office)

13. Maršrutēšanas protokolu izvēle mobiliem lietotājiem Kā mobilās bezvadu tehnoloģijas, piem., pēc standarta 802.11b, sadarbojas ar IP? Tas notiek, pirmkārt, lietojot protokolu DHCP. Taču ir hosti, kam vajag pastāvīgas IP-adreses, neatkarīgi no atrašanās vietas. Rodas jautājums, kā maršrutēt paketes, ja hosts lieto tādu IP-adresi, kas neatrodas lokālajā tīklā. Šajā gadījumā iespējami vismaz 2 risinājumi. • Protokola Mobile IP lietošana (RFC 2002–RFC 2006) (Internet-Mobile IP) • LAM (Local Area Mobility) tehnoloģijas izmantošana

14. 1. Protokola Mobile IP lietošana Tas ļauj IP-hostam pārvietoties telpā un ar Mobile IP aģenta palīdzību (maršrutētāja ar uzstādītu protokolu) saglabāt savu IP-adresi. Ar maršrutētāja meklēšanas protokolu ICMP hosts cenšas noskaidrot, kādā tīklā tas atrodas – savā vai ārējā. Atrodoties ārējā tīklā, tas iesaistās sadarbībā ar ārējo aģentu, kas tad sūta paketes savam aģentam. Tālāk tas nodibina tuneli ar ārējo aģentu, kas nogādā paketes hostam. Praktiska pielietojuma piemērs – IP-telefona pārvietošanās no viena biroja uz otru (abi ietilpst uzņēmuma tīklā).

15. 2. LAM (Local Area Mobility) tehnoloģijas izmantošana Šī tehnoloģija, ko izstrādājusi Cisco kompānija, līdzīga iepriekšējai, bet tā darbojas ar MT palīdzību, kas daudz vienkāršāk. Kad M aprīkots ar LAM, tas seko LT trafikam, lai atklātu IP-adreses, kas neatbilst LT adresēm. Šādu trafiku tas ievieto ARP-ieraksta kešā, bet iekš MT- hosta maršrutu (maršruta ierakstu ar 32-bitu a/tīkla masku). Tad LAM pieslēdzas pie pamata MP, ar kura palīdzību pārējie M atpazīst hosta maršrutu un pārsūta trafiku. Sava a/tīkla hosti saglabā iespējas saistīties ar attālu hostu, jo sava a/tīkla M nodod to rīcībā ARP-aģentus (sk. RFC 826), bet pēc tam sūta paketes uz nākošo posmu, kas norādīts MT. Viens no pamatjēdzieniem šeit ir hosta maršruts (HM). Kad adrese tiek meklēta MT, tur tiek izvēlēts vistuvākais M ar masku /32.